Kad lietus ar smiltīm sarunājas..

„Stāsts konkursam „TO es vienmēr atcerēšos!””. 

Sēdēju pludmalē, kailās pēdas ierakusi smiltīs, un, ceļus apķērusi, raudzījos tālumā. Pludmale bija tukša. Jo smidzināja lietus, un tālumā bija savilkušies tumši, draudīgi mākoņi, kas solījās bez šova neizklīst. Klusi cerēju, ka izdosies man šo šovu noskatīties, izmirkt, izraudāties… Šodien viss, pilnīgi viss sāka mani tā kaitināt, ka nedomājot sēdos vilcienā un braucu līdz jūrai. Zināju, ka cilvēku te nebūs. Dīvaini, ka tieši tad, kad jūra ir visskaistākā, cilvēkiem negribas te būt. Nē, depresija man nav, vienkārši jānolaiž tvaiks, un vislabāk to izdarīt vienatnē.

“Tev ir ļoti skaistas krūtis.”

Kā ar bomi pa galvu, kāds mani atgrieza realitātē, pēkšņi apsēzdamies blakus.

“Nu gan tev veids kā iepazīties…” skatījos svešiniekam acīs, tās bija tik siltas un atklātas, ne miņas no neķītrības vai piedauzības.

“Bet es nemaz negribu iepazīties,” viņš atteica.

“Tad jau tu piekritīsi, ka pavisam loģisks ir mans jautājums tagad – kāpēc tad apsēdies blakus?”

“Man vienkārši gribējās parunāties.. un – paskaties apkārt. Vai tu šeit vēl kādu redzi? Es, protams, varētu iet aprunāties ar to stabu, bet tad nospriedu, ka tu būsi patīkamāka un pavisam noteikti – estētiski baudāmāka sarunu biedrene.”

“Āāāā…” novilku.

“Un tev ir ļoti skaistas krūtis, un šajā ziņā vari man ticēt, esmu lietpratējs, pazīstu mantu.” viņš iesmējās, par savu joku.

Es satvēru savas krūtis plaukstās: “Tev ir rentgena redze, vai?”

Svešinieks ar acīm vērās jūrā un nopūtās: “Sapnis, ne?…” Bet tūlīt jau ieskanējās viņa skaistie smiekli: “Es vienkārši izdaru secinājumus no tā, kas man ir pieejams, tas ir – redzams. Tikai tu, protams, varētu pierādīt, vai mani secinājumi ir pareizi..”

“Kā?” Muļķīgs jautājums, zinu, bet kaut ko vajadzēja teikt.

“Novelkot krekliņu..” svešinieks smaidīja.

Uhhh.. Es pārsteigumā noelsos. Pārdroši. Pavisam pārdroši. Bet dīvaini, ka šis piedāvājums neskan ne uzbāzīgs, ne rupjš vai nepiedienīgs. Tas bija tik cilvēcīgi, tik dabiski! Tikpat dabiski kā braucot ar vilcienu un ievērojot, cik blakussēdētājam skaisti cimdi, palūgt, vai varētu to rakstu apskatīt tuvāk?

Un es novilku krekliņu. Izbrīnīta par to, cik droši un labi es jutos. Mazas, mazas lietus lāsītes pārklāja ādu, no kā man uzmetās zosāda. Krūšu galiņi izslējās, kļuva stingri un tiecās pretī lietum, lūdzoties pēc glāstiem.

Vīrieša skatiens bija atbruņojošs. Tas nebija ne lietišķs, kā blakussēdētāja cimdus apskatot, un nebija arī siekalaina suņa skats, kāds raksturīgs dažiem tipiem, plikus pupus ieraugot.

Es aizvēru acis un atlaidos smiltīs, izbaudot lietus lāšu pieskārienus, ne par ko citu nedomājot, kā tikai par lietu, par jūru, un par to, cik dabiski es šeit iederos. Caur pirkstiem smiltis tek, kā tajā dziesmā par bērniņu krustcelēs. Mirklis iemūžināts.

“Vai drīkstu?” svešinieks iejautājās tik klusu, jautājums izskanēja kā čuksts un pazuda smiltīs līdz ar lietus lāsēm. Mazliet izbrīnījos par savu uzticību, jo es nepavēru ne acis, ne arī jautāju, ko tieši drīkst, manas domas bija tik brīvas, un ik šūniņa ķermenī izbaudīja neparastos pieskārienus.

Klusi, nemanot.. maigs smilgas pieskāriens noslīdēja no zoda, pāri krūtīm, līdz nabai tik liegi, ka es notrīsēju. Smilga apļoja ap krūtīm, palēnām tuvinoties krūšu galiņiem, kad pār manām lūpām izlauzās vaids. Tik elektrizējoši, tik uzbudinoši! Iztēlojos, kā būtu, ja svešinieks pieskartos ar savām rokām, ar lūpām un mēli, kā būtu, ja mēs šeit pat, šajās pludmales smiltīs piederētu viens otram, līdz galam.. kamēr lietus ar smiltīm klusi sarunājas..

Pagāja mirklis, kamēr es atgriezos realitātē, atkal dzirdēju lietu, un balkussēdētāja satraukto elpu, savu satraukto elpu un sirdspukstus. Atvēru acis un… nosarku. Jā, nosarku. Nezinu, kāpēc, bet tik spējais orgasms mani pārsteidza nesagatavotu. Ielūkojos pulkstenī un sapratu, ka laiks doties prom: “Jāpaspēj uz vilcienu…”

Svešinieks neko neteica, kamēr es piecēlos, izpurināju no krekliņa smiltis un uzvilku to atpakaļ mugurā.

“Tev ir ļoti skaistas krūtis.” viņš beidzot ierunājās.

Ieskatījos viņam acīs un tajās nebija ne miņas no smiekliem.

“Paldies.”

Paldies gan par komplimentu, gan par man dāvāto orgasmu. Ko tādu no šīs dienas patiešām negaidīju. Bet skaļi to nebija vajadzības teikt. Viņš saprata manu paldies bez vārdiem.

Kailām kājām brienot cauri mitrajām smiltīm bridu uz staciju. Smaidot. 

Foto: smh.com