…Giņkas klātbūtne atvēsināja prātu. Un es – atjēdzos. Viņa sagriezīs ķepiņas! – lūk, kāda bija mana pirmā racionālā doma.
* * *
– Nekusties! Sēdi mierīgi – es tūlīt noslaucīšu grīdu… Tūlīt! – mana balss skanēja it kā no attāluma…
…pēc tam es rūpīgi salasīju kristāla stikla lauskas no izlietnes un nomazgāju asinis no sagrieztās labās plaukstas.
Ilgi mazgāju seju ar karstu ūdeni. Iztīrīju zobus. Un ar ūdeņraža peroksīda šķīdumu apstrādāju dziļos griezumus. Pielīmēju plāksterus un pārsēju roku.
* * *
Giņka visu to vēroja, bet neizkustējās ne no vietas, it kā viņa kaut ko gaidītu… no manis…
* * *
– Viņa vairs nebūs. Nekad. Vairs nekad! Dzirdi? Tagad mēs atkal būsim kopā – tikai tu un es. Un mēs būsim laimīgas! Un zini ko… – es tevi, Giņka… mīlu stiprāk nekā… Viņu… – es atzinos.
Giņka cieši skatījās uz mani. Un pēkšņi kļuva tāda… it kā skumja… Klusa… Tad viņa piecēlās un izgāja ārā no vannas istabas…
* * *
Pēc mēneša Giņka nomira. Viņš atsūtīja īsziņu pēc trim dienām…, pēc Giņkas nāves… Es atbildēju – …jā… Bet norunātajā dienā aizgāju prom no mājām… Un mēs nesatikāmies. Toreiz… – nē.
