Pat nezinu, kā īsti to nosaukt. Visgudri dēvēt par attiecīgu fluīdu apmaiņām? Zemapziņas virsskaņas aicinājumiem? Sakritībām? Bet varbūt to nemaz nevajag nosaukt vārdā. Pietiek, ka tā notiek. Un viss.
Dāmām, kas kaut kādu iemeslu dēļ šobrīd ir vienas, manis teiktais izklausīsies pazīstams. Ir tādi vakari, it sevišķi, kad aiz loga ņurd vējš un aukstums, un tumsa, kad tu jūties sasodīti nožēlojami. Pat ar visu to, ka jau no galvas zini pašreizējās vienatnes plusu uzskaitījumu, kas vienā frāzē varētu izklausīties apmēram tā – absolūta monarhija it visās iespējamās jomās. Sākot ar ēst gatavošanu/negatavošanu, staigāšanu šausmīga paskata mājas biksēs, kuras ir tik siltas un mīļas, bābu filmu skatīšanos, vannošanos trijos naktī un visām pārējām, laikam jau drusku vājprātīgajām lietām, kuras vari realizēt tad, ja zini – vienīgie objekti, kas var redzēt tavu muļķīgo dejošanu pie tās „Satellite” dziesmas, ir ledusskapis un pāris puķupodu un tu vari hajot kā nu pašai labpatīk. Nuja. Par spīti visam tam, ir tie brīži, kad tu labprātīgi pagatavotu vakariņas, uzvilktu normāla paskata (nevis 2 izmērus par lielu) drēbes, ieslēgtu hokeju un vannas procedūras veiktu tikai pieklājīgajā laikā, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ. Vai uz priekšu. Nu katrā ziņā līdz tai sadaļai, kur būtu Viņš. Silts un mīļš.
Tāpat kā mijas gadalaiki, arī šie periodi te zied visā savā krāšņumā, te pamazām izkūst pelēkā palu žļurgā. Un tad ir lielais sprādziens. Pēkšņi, no zila gaisa. Ne saukts, ne aicināts.
Sākas viss ar to, ka svētdienas vakarā, īsinot laiku un klejojot pa skaipu, tev piezvana vecs paziņa, ar kuru nekā „tāda” nav bijis, ar kuru saista vien pusromantisks vārdu pingpongs un pāris tējošanas reizes. Un tad jūs runājat. Par viņu. Par tevi. Par Einšteina atklājumiem un nozīmi pasaules attīstības vēsturē(!!). Par zīlniecēm. Par pašgatavotām krējuma konfektēm. Piecas stundas. Līdz vēlai naktij/agram rītam. Un viņš tik koķetē, koķetē un jūtas kā tāds Džeimss Bonds. Nē, nu itin jauki tomēr.
No rīta eju uz darbu. Sirds tāda mierīga, drusku tā kā laimīga. Strādāju un nekurnu, un priecājos par dzīvi. Pie manis ienāk Sīkstulis – skopais kolēģis, kurš, manuprāt, varētu pasniegt taupības, ekonomēšanas un skopulības kursus. Tā un tā, vai es negribot saldējumu?
??????
Sākumā pat īsti nevaru pārvelt pirmo vārdu pār lūpām, bet tad attopos, ka tas droši vien ir no sērijas „nu tad aizej un nopērc man arī!”. Es saku, ka labprāt tagad apēstu saldējumu. Labi, tad es aiziešu pakaļ! Uz maniem aicinājumiem pagaidīt, lai varu izķeksēt vajadzīgos santīmus, es saņemu izbrīnītu skatienu un izteiksmīgu „nu beidz!”. Esmu mēma! Vēl vairāk tāpēc, ka viņš ir bijis uz tālo veikalu, jo tuvākajā manis prasītais cigoriņu nav bijis.
Nu protams, ka esmu sajūsmā un mēģinu atkost, kādu labo darbu esmu izdarījusi, ka man šitā. Patīkami!
Ir pēcpusdiena, atlikušas stundas trīs, ko pavadīt darbā. No cītīgās buršanās cauri desmit lapu dokumentam mani izrauj telefona zvans. Gatavi rudzi! Tas ir tas piecdesmitgadīgais un visnotaļ jaukais kungs, kuru sastapu vienā darba pasākumā, bet pret kuru man nav nekādu cerību un vēlmju.
– Esi darbā?
– Esmu.
– Aizbraukšu pie tevis ciemos, tūlīt būšu klāt.
– ..
Ienāk pa durvīm. Sasmaržojies. Sārtiem vaigiem. Smaidīgs. Un noliek man uz galda kaut kādas hand made šokolādes un vīna pudeli. Debestiņ augstā! Kas te šodien notiek? Smaidu, esmu laipna, piedāvāju tēju. Un runāju. Ļoti daudz runāju. Pārlieku daudz runāju. Un apzinos, ka šos runas plūdus var uztvert nevis tā, kā tie domāti (ak, Dievs, kā lai viņam pieklājīgi liek saprast, ka vienīgais, kas mani interesē šajā saskarē, ir verbālie kontakti un kā lai nekļūstu aizvainojoša), bet gan pavisam pretēji (ai, kā tas skuķis ir uztraucies manā klātbūtnē, tarkšķ kā putras katls un nezin, kur lai liek acis, rokas, par pārējo nemaz nerunājot, hi, kā tikko savilka to dekoltē uz augšu, domādama, ka es neskatos!).
Paldies labajiem gariņiem, laika viņam nav daudz un drīz „ciemošanās” ir galā. Ar daudznozīmīgu tekstu, ka tas nekas, ka viņš šobrīd to vīnu nevar dzert, gan jau mēs kādreiz kopā… Mamma mia! Pēc viņa aiziešanas pieploku pie vaļēja loga. Un prātoju, kas gaidāms tālāk.
Man par prieku atlikusī darba diena norit veiksmīgi, bez citiem apciemojumiem. Vakarā miegs vēl īsti nenāk, tāpēc atkal sastādu kompāniju savam draudziņam LG un paspēlējos pa netu. Ilgi nav jāgaida, atnāk ziņa no cita paziņas, ar kuru kādreiz aktīvi skaipā runājāmies, bet tikušies neesam. Sen neesam runājušies, bet gribas, vai drīkst man piezvanīt? Lai iet! Piezvana ar, runājamies, smejamies, muļķojamies. Pieceļos padzerties, jo mute jau sausa izrunāta un dzirdu dīvainu troksni, kas nāk no guļamistabas. Kāds 12 naktī bliež pa manu logu kā aptaurēts!! Lūk, viens no daudzajiem pirmā stāva mīnusiem. Drusku bail, bet dusma arī ir. Eju skatīties. Ohohooo! Aiz loga ar šampanieša pudeli stāv indivīds, ar kuru pirms gada kaut kas tā kā bija, tā kā nebija, bet tālāk par kautrīgām bučām Ziemassvētku ballē pēc pusgadu ilgas sarakstes draugiem.lv, inbox.lv un sms(lv), netikām. Pēc viņa runas veida var manīt, ka prāts ir varen priecīgs un vējš arī tāds diktāks laikam iegriezies. Šis nu nobriedis pie manis nākt dzert tēju. Un, re, es tev šampi atnesu! – man saka lepnumā starojoša seja.
Neieslīgstot detaļās, varu pateikt, ka nekāda tējošana draudziņam nesanāca. Pēc pāris pieklājīgiem un pilnīgi neefektīviem paņēmieniem pateicu, ka man ir draugs, tāpēc nekas nesanāks. Drusku neomulīgi palika, bet mierināja doma, ka nekāda lielā mīla pret mani viņam sirdī nemājoja. Riskēju kļūt vulgāra, bet, visticamāk, tajā vakarā tā mīla bija iemājojusi stāvu zemāk.
Nuja. Manam citam tā vakara draudziņam, kurš vēl cītīgi sēdēja uz drāts, atvainojos, neko sīkāk nepaskaidrojot pieklājīgi pateicu, ka man te sanāca tāda neforša situācija, es došos gulēt, jo esmu sabesījusies, un prom biju.
Vot takije piragi. Vētra beigusies, laikam atkal uz kādu brīdi iestāsies klusums. Bet es tikmēr sestdienas rītos ieģērbšos savās burenēs, dzeršu kakao, ēdīšu karstas siermaizes, mierināšu sevi ar domu, ka es neesmu izvēlīga princese uz zirņa un man patiešām nav jāielaiž savā dzīvē tas, kurš atnes vīnu, grib dzert tēju, gudri runā vai pēkšņi cienā ar saldējumu. Un gaidīšu Viņu. Siltu un mīļu.
