Indes dzelonis

Man bija viss, vīrs, bērns, darbs, hobiji, dzīvesvieta un arī suns. Biju laimīga. Likās, ka nekas nemainīsie, ka dzīvosim ar vīru līdz sirmam vecumam, izaudzināsim bērnu un kā divi laimīgi pensionāri sēdēsim šupuļkrēslā un gaidīsim ciemos mazbērnus. Saskaņa, kura valdīja starp mums bija apskaužama, daudzi izteica apbrīnu. Nebija jau tā, ka mēs nekad nestrīdētos, bet tie strīdi galvnenokārt notika diskusiju veidā, mēs spējām atrast kompromisu it visam. Mēs bijām laimīgi.
Viss mainījās, kad satiku Viņu. Todien bija karsta saulaina diena, šķiet tā arī bija vienīga karstā vasaras nedēļa visa šī jaukā gadalaika periodā. Es stāvēju autobusa pieturā un mēģināju atvēr kvasa pudeli. Tas neizdevās un vīrieties ģērbies kā aizgajušā gadsimta `80 gados. Viņš nebija simpātisks, neizcēlās ar augstu intelektu, pilnīgi bez humorizjūtas, viņa dzīves uztvere pilnībā atšķīrās no manas. Es biju apburta dēļ šī cilvēka, mani fascinēja kaut kas viņā. Es nezinu, nespēju paskaidrot kas tas bija. Neprasiet! Man nepatīk tādi cilvēki kā Viņš, bet nu vairs nespēju nedomāt par Viņu. Kā uzmācīgs ods viņš sīca manās domās un sūca ārā no manis visu, kas darīja mani laimīgu.
Kļuvu par zombiju savās mājās, es sevi piespiedu mīlēt vīru un smaidīt bērnam, tas bija tik neizturami smagi. Mīlēju vīru un vienlaicīgi nemīlēju. Neredzams spēks vilka mani pie Viņa ar kuru pavadīju tik vienu braucienu autobusā. Es negribēju ar viņu tikties, sevi spiedu palikt mājās, bet beigu beigās biju Viņam līdzās.
Nē, nē, nepārprotiet mani, es , tas ir – starp mani un Viņu nekā nebija, mēs negulējām kopā, pat tikāmies reti un tomēr tikāmies un tomēr es pasniedzu viņam savu roku un tomēr ļāvos vienam vienīgam skūpstam, tas arī bija iemesls tam, ka stāvēju ar nazi rokās un gribēju sev padarīt galu – ne jau mīlestības dēļ, bet gan to neciešamo sāpju, kuras rāva manu dvēseli gabalos. Es mīleju vīru, bet devos slepus tikties ar vīrieti, kurš man bija netīkams, bet es nespēju viņam pretoties, kaut kas vilka pie viņa. Es ienīdu Viņu un ienīdu sevi. Brīdī, kad to grasījos darīt manī radās jautājums „kāpēc mani tik ļoti velk pie šī cilvēka”. Es jautāšus to jums, man vajag zāles, kuras spētu mani izārstēt no šīs indes, no Viņa. Es gribu būt atkal laimīga ar vīru, bērnu, savu darbu un hobijiem savā dzīvesvietā kur ir arī suns.
Lai saprastu pasauli kurā es tagad atrodos pastāstīšu notikumus un savas jūtas, ne visu uz reiz,to nav viegli stāstīt, cīņa ir smaga, bet es vēlos uzvarēt un atgūt savu laimi.
Tas vēl bija pats sākums, gājām ar vīru un bērnu uz brivdabas izrādi, Viņš arī tur bija. Piegāja mums klāt un sasveicinājās, stādījās priekšā kā mans paziņa, es nekautrējos no tā, jo tādi arī bijām, mūs nesaistīja nekas, kā vien kopīgs brauciesn autobusā un sarunas ne par ko stundas garumā. Todien pirmo reizi sajutu sāpes – asas un neciešamas, likās, ka kājas paliek nejūtīgas, nesapratu kas ar mani notiek. Nejutu prieku par izrādi, lai gan to ar sajūsmu gaidīju, neinteresēja vīra stāsts par tēmu, kuru labprāt apspriestu citā reizē. Pēkšņi es vēlējos gulēt, vienkārši gulēt. No rīta es saņēmu ziņu draugiem.lv paskastītē – no Viņa, stāstīja cik jauka man ģimene un cik es lieliska priekš viņiem. Kārtējā saruna ne par ko. Mani nesajūsmināja šie komplimenti, bet es atbildēju un gaidīju atkal vēstuli no viņa un tā mēs sarakstījāmies.
Manas attiecības ar vīru sāka palikt aukstas, pēc vairākiem mēnešiem mēs bijām svešinieki kuri dzīvoja katrs savu dzīvi, lai arī zem viena jumta, mēs pat gulējām atsevišķi, ja sarunājāmies tad tikai par darbu, bērnu, rēķiniem un suni. Mēs brīžam pajokojāmies, bet nespējām smieties. Kad es viņam pieglaudos cieši klāt, man šķita ka mani neredzams spēks velk nost no mīļā, es krampjaini apskāvu vīru un lūdzu, lai mani neatlaiž un viņš turēja, bet mana dvēsele dega liesmās. Es nolēmu panākt tikšanos ar Viņu, cerot, ka tā tas viss beigsies.
Ziema, sniegs bija daudz, vairākas dienas bija auksts un tieši tonakt silts, termometrs rādīja – 0,7 grādus pēc Celsija, sniegs krita lielām pārslām un mēs gājām līdzās, klusējām. Sniega kupenas, baltie koki, rāmā laternu gaisma un bezgalīgais klusums. Es paslīdēju un viņš satvēra, cieši turēja, raudzījās manās acīs un es viņējās. Ak Dievs, viņš tak cieta tik pat ļoti cik es, redzēju tās pašas sāpes, to pašu nespēku tām cīnīties pretī. Mēs divi gļēvuļi gribējām nostāties pretī kaut kam baisam, tik neaptvēram kam un nezinājām pret ko cīnīties, lai tiktu brīvi. Satvēris manu roku mēs gājām, viņš sāka runāt par savu līgavu. Cik ļoti vēlas viņu satikt un tai brīdī viņš turēja manu roku! Es gribēju kliegt un bēgt, bet mierīgi spēru soli pa solim viņam līdzās un klusēju. Pēkšņi es spēju atraut roku un sajutu neizsakāmu viegluma sajūtu,ko līdzīgu laimei. Mēs atradāmies līdzās baznīcai. Iespējams tā bija tikai sakritība, bet vēlāk es šurp nācu bieži, sēdēju atspiedusi muguru pret sētas mūri un izjutu neizsakāmu laimes sajūtu, šī vieta kļuva par manu narkotiku. Ar šo pastaigu ziemas naktī nekas nebeidzās, viss kļuva tikai sliktāk.
Es turpināšu stāstīt, ja ļausiet, varbūt grēksūdze un nožēla spēs mani glābt no pašiznīcības vai vismaz saprast, kas ir tas kas mani iznīcina.