Ieskatieties draugam acīs!

Es zinu, solīju turpināt rakstīt par savu Indes dzeloni, tas bija Viņa segvārds. Es tomēr neturpināšu par Viņu, tā ir pagātne. Izrauts ļaunums, ko saucam par mīlestību, samīdīts kājām, ieslodzīts dzelzs kārbiņā un iemests likteņupē. Neprotu būt laimīga, neprotu mīlēt, tādēļ nav ko aizrauties ar lietām, kuras nepadodas.
Dažas dienas atpakaļ, pāršalca vēsts par kādas sabiedrībā atpazīstamas sievietes pašnāvības mēģinājumu. Gļēvums. Varat mani noliņčot, bet zinot to robežu, kad nāve šķiet vienīgā izeja no ciešanām, zinu cik tomēr tas ir gļēvi, padoties bez cīņas un ļaut tam, kas tevi iznīcina mierīgi turpināt savu postu ar citiem ir egoistiski. Arī viņa, savā egoismā un milzīgajā mīlestibā pret sevi nolēma vienkārši nākamo rītu nesagaidīt. Tomēr nāve ir nāve, ne par to runāt vēlējos. Šokē kas cits, cilvēki tevi sāk ievērot un palīdzēt, kad jau mūc prom un aiz muguras pakaļ skrien problēmu pūlis un kad aizķerās kāja aiz patmīlibas, paklūpi un problēmas tik mīda ar kājām un mīda, līdz pārvērties dubļos. Pēkšņi rodas tā vilinošā doma – nāve. Ha un līdzcilvēku palīdzību saņem, kad no nāves skavām izrauts, lai arī nevienam tas netika prasīts. Pēkšņi ir draugi, sabiedrotie, uzmundrinoši vārdi un kas tik vēl ne. Bet kur tas viss bija agrāk?! Ai, mani aklie mīļie cilvēki, cik gan daudz patiesībā, vientuļu un skumju dvēseļu jums ir līdzās. Jūs to neredziet, jo vienkārši esat akli.
Tas nav pārmetums, pat ne nosodījums, vienkāršs secinājums no cilvēka puses, kura atgriezusies no tās saules, nomesta atpakaļ uz zemes un no kritiena tomēr kaut kas iekšā sašķīda, iespējams, ka līdzcietība, iespējams kas cits.
Nav jau nozīmes, bet ziniet, kad kādam ir dots vairāk kā parastam ierindas cilvēkam ir neizsakāmi grūti dzīvot, jo tā ir atbildība par uzticēto un pamēģini to neizmantot, neņems pretī ne tur augšā ne lejā un klaiņosi mūžam – dvēselē vientuļš un nevajadzīgs, lai arī draugu mīlēts, apjūsmots.
Padomājiet par tiem, kas jums ir līdzās, bez naida, skaudības, riebuma. Vienkārši padomājiet, ko labu!