Esmu persona kurai visai bieži plīst transports. Viena tāda diena bija skaistā pavasara dienā,kad saulīte silda silti un pēdējais sniegs kūst uz urrā! Tā nu mēs ar vīru aizvedām bērnus uz skolu un bērnu dārzu, vīrs aizgāja uz darbu un es laimīga braucu mājās. Nu jā, mājās skaisti skan, jo tālāk jau kilometru nepabraucu, kad mašīna vienkārši pateica – viss pietiek! Tā nu es kā muļķe sēžu un domāju labi, ka pie gājēju pārējas un nevis jau braukšanas aplī! Nu ko, jāzvana vīram! Ņemu somu, un ko tur, nav mans glābējs, nav telefona līdzi! Bet apziņa, ka šādi mašīnu atstāt ar nevaru. Kāpju laukā un stumju savu lielo vāģi, kurš sver aptuveni 2,500 t. Apģērbs jau ar ne tas labākais priekš tādas nodarbes (riktīgi zābaki zamšādas spici papēži, kas ir 7 cm un mini svārki). Stumju klusā, naivā cerībā ticot, ka kāds par šo skaisto sievieti apžēlosies! Naiva cerība, jo mums ir kolosāli vīrieši visi brauc garām un smejas.
Nu ja bet izrādās tak, ka daudz varu, kaut reizēm no malas izskatos izcili smieklīgi.
Es varu.
Dalīties.
4 komentāru
Iedomājos šo skatu, sieviete uz papēžiem stumj auto 🙂 Bet tas taču tiešām nav viegli, cik tālu tu tiki?
Tādi jau tie mūsu vīrieši ir, brauc garām un smejas, nevis nāk palīgā!
Es arī tiešām nespēju noticēt, ka neviens nepiestāja un nepalīdzēja, nu gan stiprā dzimuma pārstāvji! <br>Kā Tev beidzās šis piedzīvojums? Aizstūmi līdz mājām, servisam vai tomēr kāds izglāba?
Nu 15metrus pastūmu malā,un gāju pakaļ savam vīriņam.