Ludmila Sočņeva darbojas kā brīvprātīgā NVO “Dzīve bez AIDS”. Šeit ir viņas stāsts par sievieti, kuru sagrāva nevis diagnoze- HIV pozitīvs, bet sabiedrības attieksme.
“- …reizēm man šķiet, ka manai dzīvei… – īstenībā vairs nav nekādas jēgas. Bet tad vēl… – ziniet…, – man ir cerība…
…vai ne tā…? Cerībai ir jābūt…?!
…varbūt jūs… – “Dzīve bez AIDS”? Varbūt ir vērts pastāstīt cilvēkiem par notiekošo… – par manu likteni? Lai brīdinātu! Un pasargātu…
…bet neesmu droša…”
* * *
Es cēlos kājās un pienācu Viņai klāt.
– Vai atļausiet Jums pasniegt roku? – es apvaicājos.
– Man…? – Viņa – bija patiesi apmulsusi… un kādu laiku klusēja…
– Jā. Jums! – es atbildēju, un mēs stingri satvērām viena otras roku.
Divas analīzes
Tās abas bija pretrunīgas: pirmā HIV-pozitīva, otrā – negatīva…
Tas bija laiks, kad pat ārsti… it kā nejauši(!), – bet tomēr turēja rokas halātu kabatās… Lai tikai nepasniegtu roku potenciālajam HIV-inficētajam cilvēkam…
– …vai man pašai toreiz bija bail?
– Jā.
Bet šī sieviete… Viņa pastāvēja uz to, ka neesot inficēta… Vīram uzticīga sieva, mazbērnus mīloša omīte…
Toties toreiz notika kas nelāgs – tika publiskota konfidenciāla informācija: HIV/AIDS inficēta sieviete!
Kādā gleznainā Latvijas mazpilsētā…
Un sākās masu sacelšanās pret indivīdu…
Ak, šīs “cēlās masu dusmas”:
“Padauza un prostitūta! Kurai nav vieta kārtīgo un pieklājīgo līdzpilsoņu sabiedrībā!”
Viņa un es…
Toreiz mūsu tikšanās laikā nepārprotami bija skaidrs, ka Viņa – runās…
Toties man… – kāda bija manas pašas patiesā sajuta… pirms ieslēdzu diktofonu…?
Toreiz… man pašai pēkšņi kļuva vitāli svarīgi, vai es uzdrīkstēšos uzdot jautājumos, vispirms nepasniedzot Viņai roku…
Viņa bija iznīcināta… Visa dzīve pēkšņi sagrauta! Bez jebkāda pārspīlējuma – tika zaudēts darbs, iztikas avots, gods un cieņa. Ņirgšanai tika pakļautie arī ģimenes locekļi. Pat mazbērni netika saudzēti…
Nevainīgi cilvēki!
Aizspriedumi. Stereotipi. Neiecietība…
…šodien, 1.decembrī – Pasaules AIDS dienā – mani patiesi biedē mūsu sabiedrībā izplatītie falšie “vērtību skalas” greizie parametri…
Visvarenais pūlis – pret indivīdu… Pret mūsu – ikkatra – cilvēciskajām vājībām un šaubām. Un bailēm. Un naivumu…
Pret mūsu neiznīdējamo spēju un iespēju mīlēt un piedot. Un piedošanu lūgt.
Pret mūsu tiesībām – būt “citādam”…
Būt – mazākumā!
* * *
…toreiz NVO “Dzīve bez AIDS” izdarīja visu iespējamo, lai palīdzētu šai sievietei – sadarbībā ar Nacionālo Veselības Institūtu Helsinkos, Somijā tika veiktas visas nepieciešamās testēšanas procedūras, lai pierādītu, ka Viņa – nav HIV-inficēta.
…bet sagraut sabiedrības nicinošo attieksmi pret indivīdu… – šķiet, tā vēl aizvien – nav izdevies pārvarēt…
8 komentāru
Skaists teksts. Tikai – tas paliek uz "papīra", valda stereotipi. Diemžēl valda. Kabatas rokās jābāž un jāizvairās no sabiedrības AIDS slimniekiem. Sabiedrība nav gatava palīdzēt savādākajiem, tiem, kas monākuši nelaimē. Ir tak stereotips – zākāt nelaimē esošo, būt pārliecinātam, ka pašam tāda nelaime neatgadīsies.
Paldies, Gunta, ka atrakstījāt!<br><br>…īstenībā, – tā ir tikai viena epizode no vairāku gadu nopietnās darbības posmā sociālajā jomā. Cilvēku dzīvesstāsti reizēm ir cik šokējoši – un…, tik pat traģiski…<br><br>Labi, ka SievietesPasaule.lv pievērsās arī ļoti nopietnajiem tematiem. <br><br>Jūtu – ir vērts strādāt un rakstīt!<br><br>Lai gaiši!<br>L.
Skarbi. Prasījās vēl vairāk info par pašu stāstu, par pašu sievieti, kā un kas notika.
to: Ginta 10:49<br><br>Paldies par komentāru, Ginta!<br><br>- …skarbi?<br>- Nē.<br><br>…trausli. naivi, vnk – cilvēciski…<br><br><br>Apsolu – turpināt šo tematu.<br><br>Ludmila,<br>ar cieņu