Dzīves nogurdināto simpozijs..

Žēlums pēc būtības ir emociju imitācija, kuru sadedzina neizpratne, dusmas un zemiskākie cilvēka instinkti. Tās ir izjūtas, kuras mēģina apiet mentālās īpašības, kuras ir kļuvušas otršķirīgas, nebūtiskas un pat distrofiskas. Nožēlai veltītais laiks ir kā miesai atrauts gabals, kurš kādā dzīves posmā sāk nesaudzīgi sāpēt. <br />
Dzīves nogurdināmība pēc būtības ir provokatīva, un tajā ir kaut kas no amerikāņu dekadences netīrības, kurā neviens nevēlas nokļūt, tomēr alkst paraudzīties uz to no malas. Tas ir saistīts ar risku zaudēt ticību dzīvei pirms nāves. Tas ir mēģinājums apskaut saules aptumsuma mirdzumu un mirkli to noturēt sev līdzās.<br />
Raksturīgi aukstās, mehāniskās smagnējo emociju kustības ir bruģakmens virknei važās iekaltajiem cilvēka trūkumiem. Zemiskuma pakļaušana ir ļauta vien dažiem izredzētajiem, jo pārējie spējīgi tikai akli sekot savām jutekļu vibrācijām, kas ir tik pat neprognozējamas kā dabas stihijas. No visām cilvēka īpašībām tieši tās, par kurām vairāmies runāt, ir fiziski taustāmākās, par kādām tās padara nevis bezformīgi remdenas bailes, bet gan drosmes trūkums. <br />
Jau rīt tu vari sēdēt kā skvērā pret soliņu atspiedies ceriņkrūms, nesaprazdams, pa kuru laiku esi izlaidis saknes vietā, uz kuru visu laiku esi raudzījies no malas. Laika pārbīde, kas darbojas ārpus tava žēluma trajektorijas, ir nesaudzīga – tai neinteresē tavas refleksijas, tava smalkā filozofija un gaumīgā izpratne par to, kas ir tīrs. Tā nesaudzīgi nostāda tevi rnogurdināto rindas galā, kur sniedz iespēju izbaudīt visu pirmstiesas izjūtu plašo spektru. Tam nav morāla pamatojuma. Tam nav nekāda sakara ar amorāliem lielumiem. Tas gluži vienkārši ir kā līdzsvara zudums uz sekundes simtdaļu, kas lēnām nebeidz sākties… Ja esat izpratis force majore dziļo jēgu, tad šis ir tas brīdis, kad izgriezt to ar ķirurģisku virtuozitāti, jo nekas vairs nav svarīgs. Nav kompromisu vai stratēģijas.<br />
Ir vienīgi nožēlai veltītais laiks, kas ir kā miesai atrauts gabals, kura radītās sāpes ir nepārvaramas. Tas ir laiks, kas vēl nav aiz muguras un nav saskatāms arī nākotnē. Es to redzu ar savu kaķa saspringumu – izvilktiem nagiem, lēciena gaidās…<br />