Dziedināt vai tomēr labāk nē?

Nāca paris pārdomas, saistītas ar darbību un to, kas patiešām mums ir vajadzīgs – vai ir vajadzīgs…
Saskaros ar bērna dziedināšanu, ne pirmo reizi, bet šoreiz indigo un kristāliskais bērniņs apstiprinaja manas pārdomas.
Principā dziedināt bērnus ir ļoti harmoniski, jo ar viņiem veidojās vislabākā sadarbība, Dvēsele izpaužās tādā jaunākā vecumā daudz spēcīgāk, nekā apzinātākā vecumā. Nesen atkal saskāros ar bērna dziedināšanu un bija jauki, jo viņa Dvēsele pati paskaidroja, kas viņai ir jāsaprot/ jaiegust un cik daudz es vispār drīkstu ķerties klāt, kā arī, noradija uz jautājumiem, kas viņaprāt būtu daudz svarīgāki, par to problēmu, kura viņam ir šobrīd, tik svarīgi, ka patiesi ir vajadzīgs impulss- Dziedināšanas Telpas radīšana.
Kārtējo reizi tas pierādīja tikai to, ka ja sadarbojās ar bērniem, tā sadarbība ir unikāla, ta palidz pašam līdz sirds dziļumiem izprast karmas plūsmu un to, ka patiesi arī “sliktas lietas” ir dažreiz ļoti pat svētīgas, jo tās palīdz nokļūt pie to spēju apguves, ko bez viņām būtu pat grūtāk.
Tāpēc lieku reizi ir jāpadomā, vai ir jādziedina visas slimības. Vai labāk jāiemāca cilvēkiem kā izdziedināt sevi – uz ko es arī beidzot esmu pilnībā centrējusi savu darbību.
Jo iegūtā pieredze nepazūd, tā vairojās un aug, dodot augsni kādam citam, kurš varbūt paprasīs padomu tam, kurš jau ir iemācījies izdziedināt savu dzīvi. Zināšanas, caur Dvēseli, tās kas iegūstamas caur Sirdi ir nenovērtējamas bagātības, jo tās vienmēr dāvā augļus – arī citiem.