Chanda Mkulu

Pēc ilgiem neatkarīgiem aizkavēšanās gadījumiem, mēs tiekam iesēdinati veko, lai kopā ar savām gultas vietām, riteņiem un chako tiktu aizvesti 80km attālajā reģionā. Viss vienas vēlmes dēļ- lai redzētu, dzirdētu, sajustu vairāk. Vieta nekurienē, kam tieši pa vidu Zambijas „lielceļš”, vedot vienādā attālumā un dzīvību. Skola, kuras skolotāji mūs gatavi mocīt neskaitāmas stundas, lai uzzinātu mašīnu markas, bērnu skaitu un pat sišanas tradīcijām ģimenēs mūsu dīvainajā izcelsmes valstī. Klīnika, kurs divas istabas un viena vienīga „padomju laika” vecuma medmāsa bez brīvdienām pieņem plaša klāsta pacientus, bet galu gala izlīdzas ar ziedojumu vestam zālēm it visiem gadījumiem.

***

Ir septiņi no rīta, kad padarījuši savas ik rīta pamošanās procedūras, mēs kā mazi bērneļi sēžam un gaidām, kad pie apvāršņa parādīsies mūsu apvidus līderis. Ieradīšoties un pamodināšot- ne gluži vakardienas solījuma piepildīšanās. Stundas aizrit gulšņājot uz madraciem, veroties laukā caur metāla plākšņu aiznagloto logu, kura vienīgais gaismas stars liecina par karstošo dienu. Pēc sms neatbildēšanas un zvanīšanas, mēs uzzinām, ka telefons par godu atstāts pie sievas, bet pats līderis bez ziņošanas devies uz 80km attālo Kasamu.
Ar ciemu iedzīvotāju palīdzību nolemjam meklēt paši 20km attālo skolu. Esot pusceļā mūsu Kasamas līderis mums izbrīnīts zvana, kāpēc Chandamkulu arejas līderis atrodas mūsu ofisā, kaut labi zināms, ka viņš uzņēmies mūsu viesošanās atbildību. Atbilde izkūpēja uz pārkarsušās šosejas un vēsās Chambeshi upes ūdens skavās, tāpat kā mūsu līdera iedotā nauda mūsu „drauga”atpakaļceļam.

***

Volā. Mūsu jaunais, mīlīgais arejas līderis ierodas sešos no rīta, lai mūs modinātu un gatavs beidzot iepazīstināt mūs ar skolām un reprezentatīvajām personām. Bez brīdināšanas, bez zvanīšanas, bez atvainošanās un bez nekādas vainas apziņas.

Lai nu, lai nu. Neesam jau pirmo dienu uz šīs valsts zemes. Un tomēr, lai arī cik es nebūtu pārliecināta par savu priekšzināšanu, pārsteigumi seko cits citam.
Knowing is one thing, other thing is accepting.

Ierodoties 20km attālajā ciemata skolā, mēs atrodam gluži neko citu, kā neko. Tukšās klases ar pāris soliem un salmiem liecina par iespējamo skolēnu kādreizējo klātbūtni. Viss kā izmiris. Pamests tieši laikā. Un brīnuma atslēgas vārds izrādās KATAPILAS. Nekas cits kā zaļie milzu kāpuri, kuri Zambijā tiek uzskatīti par delikatesi. Patiesība slēpjas kur dziļāk. Ja pilsētas daļā to pagatavošana maltītei ir vairāk kā ēdiena dažādošana, tad lielākajā daļā ciematos tā ir pamata pārtika, izdzīvošanas un, iespējams, pat visa gada ienākumi. Katapilu ievākšanas sezonā- oktobra beigās un novembrī, cilvēki ar ģimenēm, dažkārt pat ciemi emigrē uz vietu, kur katapilas barojas. Netālu no upēm, barojoties ar atsevišķu koku lapām, milzu kāpurus vāc no rīta līdz vakaram, izspiež barības lapas laukā no ķermeņa, liek kaltēties un vāra, kas galu galā, pilsētas tirgos pārvēršas taustāmā naudā. Līdz ar to daļa skolu tiek slēgta bērnu neesošā apmeklējuma dēļ.
Tāda pati situācija novērojama vēl pāris kilometru tālāk.

Un, ko tu padarīsi?! Rausi bērnus lauka no krūmiem un sēdināsi salmos mācīties?!
Ciema skolu skolotāju vienīgais atalgojums ir saziedotā pārtika no ciema iedzīvotājiem. Viņu darbs ir brīvprātīgs un uz entuziasma balstīts, kas šajā situācijā vērsīsies par labu ienākumu iegūšanai priekš savas ģimenes. Savukārt vecāku vajadzību lauciņā ietilpst skolas maksa, lai vismaz pārējā laikā bērns iegūtu zināšanas.

Valdības skolās situācija ir mazliet savādāka. Lai arī skolēnu rindas tiek pamatīgi tukšotas, valsts likumdošana ļauj skolotājiem ziņot par pārkāpumu un attiecīgi vecāki var tikt sodīti ar cietumu. Kaut arī viss galu galā aprobežojas ar pašu skolotāju sirdsapziņu un taisnīguma izjūtu, kas noved pie cilvēciskām bailēm tikt nosodītam no komūnas puses, dzīvojot un esot kaimiņos un draugos ar tiem pašiem vecākiem.

***

Lai arī visas liecības norāda, ka šī nav mūsu nedēļa, cerība fokusēties uz atlikušajām skolām. Pāris stundās Valdasam paliek arvien sliktāk, kaut ciema vienīgā medmāsa īstu padomu nemāk dot, kā vien nepārliecinoši apstiprināt mūsu alerģijas aizdomas. Pārdesmit minūtēs mēs salokām savu moskītu tīklu, matracus, ēdamo, atvadamies no vietējiem un pazūdam pakaļ atbraukušajam džipā. Un, brīnums, Kasamas slimnīcas mediķi mani nekādi nepārsteidz. 2x2m telpā, kur uzgaidāmā telpa ir 20cm no dakteres galda un katrs starp pacienta un daktera dialoga vārds, ir dzirdams visiem telpā esošajiem. Bez pārbaudēm, bez liekiem jautājumiem, patiesībā sakot, bez jautājumiem, vien temperatūras izmērīšanas, Vladas tiek ieaicināts aiz aizkariņiem esošajā blakus telpā un saspricēts ar brīnum nezin ko, kam vajadzētu līdzēt pret alerģiju. Un, kas saka, ka alerģija?! Un- pret ko?! Sekundes vēlāk, tiek iedota plastmasas paciņa ar neskaitāmām ripām, kas pēc interneta izpētes izrādās ļoti stipras antibiotikas, kuru dēļ gadus iepriekš notikušas neskaitāmas tiesas prāvas, pacientiem sūdzoties par spēcīgām blakus parādībām- kā smagai depresijai un pašnāvības mēģinājumiem, muskuļu spazmām, ādas jūtībai, nieru nespējai un neskaitāmām citām slimībām, kuru angliskais tulkojums, nesniedza pilnīgu sajēgu.