Būt laimīgai esot tālumā.

Tātad mans dzīves pārmaiņu laiks sākās pirms 2 gadiem.
Es mācījos parastā pilsētas vidusskolā. Jau sākoties mācību gadam, mani pārņēma bailes par to, ko darīšu pēc vidusskolas. Laiks gāja. Cītīgu mekleju skolas, kursus utt. Līdz nonācu pie secinājuma, ka neko nevaru atļauties. Nāku no nabadzīgas ģimenes + māsa bija augstskolā un izredzes man tikt nebija. Tā nu vienīgā izeja bija braukt pie draudzenes uz Lielbritāniju. Teikšu godīgi, biju satraukta. Mani vadīja skumjas un prieks. Skumjas, jo man bija draugs. Kopā bijām 2 gadus. Pateikt viņam, ka man jāaizbrauc bija sirdi plosoši. Biju gatava tam, ka vins nevelesies ar mani tikties, bet nē – vins palika līdz manai pedejai dienai Latvijā. Nekad muzā nebiju izjutusi sādas sāpes, likās, ka sirdi rauj ārā no krūtīm. Nu ierados. Es nejutos laimīga. Jutos kā no laivas izsviesta. Ar draugu sarakstījos, līdz brīdim, kad sapratu, ka man nav nekadu iespeju atgriezties mājas. Līdz ar to sāku cilveku atstumt. Domāju, ja neuzturesim kontaktu paliks vieglāk. Sirds sāpeja. Jutas nerimās. Pie sevis domāju – nu cik ilgi var mīlēt cilvēku, ja neredzi viņu, neuzturi kontaktu, nevari sajust viņu.. Atbildi neradu. Ilgas mocīja mani, grauza grauza līdz pienāca diena, kad braucu apciemot visus. Šīs laimes sajutu, kad izkāpu lidostā ‘Rīga’, to nevar aprakstit. Sajutos skumji, jo esmu spiesta dzivot ārzemes, pet pasas gribu, es atdotu visu, lai varetu atgriezties kadreiz Latvijā. Tātad mans draugs mani tur sagaidija. Jutos kā debesis. Katru dienu pavadijam kopā, lidz bridim, kad bija jaatgriezas. Es tik loti negribeju atgriezties, velejos aizbegt, paslepties, lai nav jabrauc, bet realitate paliek realitate. Tā nu seit rit mans 2 gads. Jutos tuksa. Katru mīļu dienu skumjas pēc mājām -Latvijas pieaug. Lai arī ko cilvēki neteiktu, es vienmer lepošos ar to, ka esmu Latviete. Ja es nebutu spiesta pamest valsti, iespejams, nekad nenovērtētu to. Tās ir manas mājas, mana dzimtene, neviena cita valsts to neaizstās. Tagad ar nepacietibu gaidu vasara, kad tikso ar gimeni, draugiem un Vinu.. Es ticu, ka viņš ir mans vienīgais un īstais, jo so gadu laika nevienam no mums nav bijusas citas attiecibas. Manas jutas pret vinu nekad nau rimusas.. Jutos tukša, jo nevaru būt blakus cilvēkam, ko mīlu, kas ir mana dzive..Jūtos tukša, katra diena, ko pavadu šeit sagrauj mani arvien vairāk un vairāk..