Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

…bez Tevis

Pinterest LinkedIn Tumblr +

…tajā svelmainajā jūlija rītā, kad trešās nodarbības nobeigumā man pēkšņi aptrūka elpa un gaisma satumsa acu priekšā…, es, lai vienkārši nesaļimtu pie tāfeles, ap pulksten 11:00 izsludināju pārtraukumu un atstāju auditoriju…

Izgāju ārā no koledžas ēkas – ārā bija īsta pekle.

* * *
Žilbinošā saules gaismā sakoptā koledžas teritorija izskatījās sirreāli… – rozes, rozes, rozes…, nevainojami nopļauts mauriņš…, visaptverošā jasmīnu smarža…, un ziedi, ziedi, ziedi…

…un tauriņi, tauriņi…, tauriņi…

Un pieklusinātās putu balsis… – jutekliskajā svelmē…

* * *
Mani studenti – elitāro valodu kursu apmeklētāji un vienlaikus pieaugušie cilvēki…, un turklāt ikkatrs ar savu dzīvesstāstu, sarežģītu pieredzi, profesiju un izglītību… – ar patiesu prieku baudīja šo mirkli, nesteidzīgi dzerot kafiju, neuzkrītoši flirtējot un sarunājoties ne par ko…

– Piecas minūtes! – es pamāju viņiem ar roku un devos pa labi, apkārt koledžas ēkai – tur uz meža maliņu…

* * *
…kāpēc es nejutu neko?
…kāpēc?
…kas īsti ar mani notiek…

Ārā – virs +30 grādiem!

Man mugurā lietišķas sievietes “atribūts” – dārgs, nevainojama dizaina bikšu kostīms, kas precīzi atbilst gan manam sociālajam statusam, gan šā brīža nosacījumiem: tieši tā jāizskatās prestižo valodu kursu pieprasītākajai angļu valodas pasniedzējai…

…tikai…

Es nejūtu neko!
Kāpēc man nav karsts? Nē…, laikam, tomēr ir… – bet man nav jūtu… Cik biedējoši!

…kāpēc?

* * *
…un tad, pēkšņi sāka kūkot dzeguze…
ku-kū…, ku-kū…, ku-kū…

Tik sapņaini maigi…
Un tik skumīgi…

…un man atslēdzās prāts, es izvilku no kabatas mobilo un satvēru to plaukstā…

…un neredzīgām acīm un nejūtīgiem pirkstiem… – aklā un paralizējošā izmisumā es nosutīju Viņam īsziņu:

“…bez Tevis
man…
pat Saule nespīd…”

* * *
Dzeguze apklusa, es – atjēdzos…

Ko es esmu izdarījusi?

“Tu neizturēji klusumu? Nu jau, divas nedēļas… Un tu salūzi…?” – zemapziņā pavīdēja nelūgta doma…

…jā.

* * *
…tajā dienā es nevarēju atcelt nevienu no atlikušajām vēl piecām nodarbībām. Tā arī strādāju līdz dienas beigām ellīgā karstumā un ar vientulības indes rūgto piegaršu uz lūpām…

Dalīties.

9 komentāru

  1. …tātad, muļķe tomēr neesmu…<br><br>Paldies, Tev, mīļā Anita!<br><br>Paldies!<br><br>Ludmila, ar mīlestību

  2. Jā,bez Tevis mūžu nodzīvoju,jo mēs izšķīrāmies un Tu apprecēji sievieti,kuru pazini jau pirms .manis.Brīžiem liekās,ka es TEv biju tikai sieva uz laiku.Kāpēc tā,to jau man nezināt

Atstāt Ziņu