bez atelpas

Karstums pievelk visas drēbes pie miesas, kā pēc tikko nolijuša lietus. Nespēju veldzēties.<br />
Afrikāņu mentalitāte nepārsteidz. Jau kuro reizi, tiekoties aci pret aci tiek solītas brīnumu lietas, bet tiklīdz prom, tā visi pazūd zilos apvāršņos. Kam man tas, ja viņiem nevajag. Brīvprātīguma ne druskas. Skola bez ūdens, mazie bērni staigā ar kannām, kas līdzpaņemtas no ciema būdām. Viss, kas nepieciešams- vīriešu darba spēks un viss pārējais viņiem kā uz paplātēs, lai izraktu skolas rokas pumpi. Atbilde ir īsa un pāris minūtēs pazūd tie daži, kas ieradušies. Strādās tikai, ja maksās. Mana ādas krāsa dažkārt nenoder, kad runa par naudas lietām. Viņi izvēlas doties uz tuvāko māju, kur alus. Tur arī tiek pavadīti rīti un vakari- apreibinoties, kamēr sievietes un bērni mēro kilometrus, lai nestu ūdeni, tuvākajā strautā mazgātu drēbes, gatavotu ēst un piestrādātu uz ielas tirgojot pārtiku. Pacietība nav mana labākā puse. Dusmas paliek dusmas, bet tur neko. Apgabala līderis mierina, lai pierodot. Pie laika kavēšanas, kas bieži ievelkas stundas sēdēšanā un zīlēšanā, vai kāds ieradīsies. Solījumu nepildīšanā.<br />