Tā! Man ir eksistenciāla krīze. Vai otrreiz astoņpadsmit. Pēdējā pusgada laikā pasauli skatu pavisam citādākām acīm. Laikam tāpēc, ka mans centrs, ap kuru kā cirkulis zīmēju dažādu izmēru un intensitātes rimbuļus, vairs nav konkrētais vīrietis. Uzmācīgi no prāta neiziet doma, ka vajadzētu ar savu dzīvi iesākt ko lielu – tukša, piepildāma milzu roba sajūta. Un liekas, ka citiem dodamā mīlestība, nelaista ārpasaulē tik daudz kā vienmēr, nedaudz sāk rūgt. Bail, ka vienreiz neizsper korķi!
Ko tagad darīt?
Modīgi būtu aizstiept puķupodus draudzenei, dzīvokļa atslēgas mammai un saldētavas saturu vietējai Sarkanā krusta organizācijai, lai ar vienu koferi dotos uz kādu Tibetu, Francijas dienvidiem, Aļasku varbūt vai, ne tik glancēti, uz platā gala dziļajiem mežiem pie vāverēm un ežiem, piemēram, kur, starp citu, rodamas manas saknes. Vai varbūt uz Āfriku pie turienes mīlīgajiem kindersupraiziem. Pēc gada vai diviem atgriezties ar apskaidrotu seju un ne par atbildi vairāk ķešā.
Tomēr (par spīti iespaidam) man ir arī pieauguša cilvēka dzīves sadaļas, kuras nevar ignorēt – komunālo maksājumu rēķini, šad tad applūstošs pagrabs, hipotekārais kredīts, grāmatu plaukts (un daži strēķi ne plauktā), kuru pametot mana sirds salūztu, un tamlīdzīgi. Neder.
Tev vajag bērnu! man teica. Nē, nu labi! It kā jau tas nav tāpat kā aizbraukt uz Zooveikalu pakaļ kāmim, bet – ja gudras galvas saka, ka vajag, apdomāsim!
Kur tā – uz sitiena – dabūt? Elementāri! Precētais, lai nomierinātu satrakoto ķēvi, kura murmināja par garām paejošo dzīvi, šķiršanās laikā cēla galdā šo dāsno opciju vairākkārt, protams, paliekot precēts ar esošo kundzi un esot vien viestēta statusā. Gandrīz kā biznesa projekts! Šī ideja mani gan ne pārāk aizrauj, bet galējai nepieciešamībai apsvērt var.
Tikai atkal problēma – man ļoti patīk bērni, bet kā vientuļā mamma puiku es pārmīlestībā noteikti izaudzinātu par narcistisku, egoistisku, mīkstmiesīgu princi Apburošo, kurš ir ekstāzē par katru savu atraugu, kur nu vēl citām darbībām, bet meitene…Meitene droši vien kļūtu par sapņainu, par sevi nepārliecinātu ideālisti, kura jau četros gados mācētu lasīt un jau astoņos zinātu, ka ideāli nekad nebūs nekas, tomēr turpinātu ticēt brīnumam. Un divpadsmit gados viņa šķaidītos ar ciniskiem un ne vienmēr veiksmīgiem jokiem tāpat kā mamma. Kaut kas šajā plāniņā man ne visai. Neder!
Iegādājies kaķīti/sunīti/papagaili!
Hmm. Manā dzīvē daudzas lietas notiek viļņveidīgi. Ir periodi, kad es, daļēji izolējusies no sabiedrības, čībām kājās un tējas krūzi rokās, šļūkāju no viena istabas stūra uz otru, visko domāju, lasu, skatos, klausos, uzzinu, rakstu vai vienkārši svilpoju griestos. Un tad ir periodi, kad atskrienu mājās pagulēt, iztīrīt zobus un no rīta atkal bizoju apkārt pa pasauli – darbs līdz vēlam, sports, kino ar draudzeni, randiņš ar vīrieti, brīvdienas pie vecākiem, izdarības ar draugiem. Tas nabaga dzīvnieciņš tač tā var nomirt žēlabās vai dabūt nopietnu psiholoģisku kaiti! Neder!!
Var jau būt, ka šādai apcerei pie vainas lietaino dienu sērija. Varbūt fakts, ka pa ilgiem laikiem es nemirdzinu acis un karsti neilgojos, domādama ne par precētiem, ne brīviem. Un vispār jau laikam jāpiekrīt manam visnotaļ saprātīgajam draugam, kurš kopš nesena laika manus niķus un stiķus uzlūko no citas, tāltālas dimensijas – Zanci, Tu vienreiz aizbrauc un apskaties, kā sievietes melnu muti raujas dienišķajai maizes donai un tad, savā siltajā krēslā iesēdusies, man vēl pačīksti par dzīves jēgu!
Vispār jau viss ir forši. Tādas pārdomas šad tad vajag, jo pēc tām ir kā Jaunajā gadā, kad šķiet, ka šobrīd tu vari paņemt jaunu pierakstu bloknotu spodri tukšām lapām un piepildīt tās pēc sirds patikas, jo priekšā ir tik daudz dienu, kurās vēl nav neviena ķēpājuma, neviena uzlocīta stūra, nevienas pašas kļūdas.
Un ziniet, kāpēc vēl ir forši? Jo es taču tomēr mīlu pasauli! Ar pārpalikumiem vai iztrūkumiem, ar robiem vai uzkrājumiem, bet vienmēr pa īstam. Un katru dienu ir vismaz viens brīdis, kad suniskā priekā gribas luncināt asti un teikt – nu nevar taču būt, ka dzīvot patiesi ir tik lieliski! Šobrīd tas arī ir mans mazais kaut kas liels.
2 komentāru
Ja nu tomēr izdomā laist uz Āfriku vai Tibetu, atstāj dzīvokli un saldētavas saturu man, derētu ietaupīt naudu uz koju rēķina.<br>Bet tā jau jauki – vismaz pamanies ieraudzīt skaisto. Es kaut kā to vairs neredzu it nemaz, kaut arī pirms pusgada no manis pa visām malām līda pozitīvisms, dzīvesprieks un laimes sajūta. Meh.