Atkal gaidu

Stundu stāvu domādama… Ne jau par to, kam šoreiz, lai sēžas kamanās. Un ar kamanām šodien neviens nebrauc. Tās jūtas jau visu laiku ir, tām neko neviens cits nevar izdarīt, arī pašas prāts ne.
Domādama gaidu. Gaidu somu dunci. Tas duncis pašai dunča turētājai nekādi nevar trāpīt. Dunci jau var kādu brītiņu izlaist no pirkstiem, nolikt turpat blakus klaviatūrai…
Bet kas man tik nav atgadījies! Pie karstuma jau pierasts, kad tas beigsies, būs slikti, latviešiem laiks nekad nav labs – te par aukstu, te par karstu, te par sausu, te par slapju…
Laiks ir laiks, tas neesmu es.
Pirms kāda laika ( ne metereoloģiskā) saņēmu uzaicinājumu no Latvijas sieviešu invalīdu asociācijas Aspazija braukt ekskursijā uz Skrīveriem. Atbildēju – lai es no Skrīveriem brauktu uz Rīgu, lai brauktu ekskursijā uz Skrīveriem, tas taču neprāts. Zinu arī ekskursijas maršrutu, tikai tajā nebija iekļauta A. Upīša muzejmāja Skrīveros. Nu ir. Nabagi šodien nav tikai invalīdi, bet arī muzeji, kultūra vispār.Invalīdi (man pašai labāk patīk apzīmējums cilvēki ar īpašām vajadzībām, jo invalīds tulkojumā nozīmē laikam nederīgs) ir vajdzīgi reizi četros gados, bez kultūras var iztikt vispār… Invalīdes eksursijas naudu ar “pelnījušas” projektā, jo Ilzes Kalnāres “Aktrise Ragārēs” Ragāres tagad ir ekoloģiskā saimniecība…
Bet tā atkal neesmu es. Gaidīdama to somu dunci un nu jau arī sestdienas ekskursiju, pieteicos pa tālruni pie frizieres piektdien. Tur viena atbild – nekad neuzminēsi, ar ko runā. Kad viņa pateica, biju šokā. Ne jau par frizieri vai manikīri viņa strādā, teica gan – vienmēr jābūt smukai, pašai priekš sevis jābūt smukai.
Jā, to zinu jau sen – pašai priekš sevis, lai pati justos labi. Jādara viss. Arī jāgaida. Somu duncis jāgaida. Cerams, ka līdz tā sagaidīšanai, nekas neatgadīsies.
Un smukumu somu duncis nemaz nedrīkst bojāt.