Apritējis mēnesis kopš saulainā dienā uzsākām ceļu pretim pavasarim. Sešos projekta Uzplauksti pavasarim! pasākumos esam satikušas vairāk kā simts burvīgas sievietes.
Jūs visas bijāt tik dažādas, katra citā posmā savas dzīves ceļā, katra ar savu prieku vai sāpi, ar saviem sapņiem un ilgām, gan piepildītām, gan nesasniegtām.
Gribas cerēt, ka katrai no jums šī tikšanās ir devusi spēku, jaunas idejas un iedvesmu.
Meitenes, paldies jums visām, kas piedalījāties Uzplauksti pavasarim! pasākumos.
Viena no patīkamākajām šī projekta atziņām: mēs esam tik dažādas, gan nobriedušas sievietes, gan jaunās māmiņas, gan studentes, gan vecmāmiņas, taču kopīgu valodu atradām tik viegli, jo mūs vieno kas būtisks – MĒS ESAM SIEVIETES!
Un milzīga pavasarīga buķete pilna saulesstariem, vizbulītēm, putnu dziesmām arī mūsu speciālistiem – psiholoģei Unai Krauklei, makrobiotikas speciālistam Robertam Lācītim, psiholoģei Marijai Ābeltiņai un Maigās Bio-Enerģētikas speciālistei Ilzei Jankovskai! Paldies!
Tagad nedaudz par atziņām no katra pasākuma. Braucot mājās no Rēzeknes – pēdējā Uzplauksti pavasarim! pasākuma – domāju par to, ko šis mēnesis ir devis man. Ļoti daudz.
Pirmajā tikšanās reizē Una Kraukle atvēra mūsu sirdis un ļāva pašām tajās ieskatīties dziļāk ar it kā vienkāršu metodi, taču, ai, cik iedarbīgu! Atcerieties, bija no lielas tūtas katrai jāizvēlas kāda manta, kas iepatīkas un jāiejūtas „tās ādā”, stāstot, ko tā dara un kas tai patīk un kas nepatīk. Ļoti terapeitiska bija šāda ielūkošanās savās sajūtās, tāpat kā mūsu atklātās sarunas. Paldies Unai, kurai izdevās mūs atvērt un pamudināt ielūkoties katrai sevī.
Jelgavā un Valmierā Roberts Lācītis tik atraktīvi un argumentēti stāstīja par makrobiotikas principiem, ka, vienvārdsakot, esmu aizrāvusies. Kartupeļi manā ēdienkartē nu ir reta parādība, biežāk tur viesojas dažādas putras un zupas. Uz kafiju arī sāku skatīties arvien šķībāku aci. Esmu arī atmetusi domu vasarā iegādāties lielu saldētavu, ogas kaltēšu. Un kā jums – vai kādu no Lācīša norādēm izdodas īstenot?
Braucot mājup no Valmieras ar Lācīti runājām par to, ka Latvija patiesībā ir ļoti saskābusi. Un kāpēc gan, lai nebūtu, ja visapkārt tik daudzi žēlojās. Un saskaņā ar makrobiotiku, žēlošanās rada organismā skābu vidi, un ja mēs esam skābi, kļūstam sašļukuši, noguruši, dusmīgi, depresīvi, slimi. Taču labi, ka tam ir „pretpote” – atzinība. Komplimenti, pozitīvs novērtējums, jauki vārdi, uzslavas – tas mūsos rada jaukas emocijas (līdz ar to sārmainu vidi), kas var kompensēt to skābumu.
Ā, un nevar nepieminēt Valmierā apspriestās zāles depresijas un krīzes novēršanai PSP – jeb vienkārši Pacel Savu Pakaļu!:)
Sievietes pašapziņas darbnīcās gan Rīgā, gan Rēzeknē Marijas Ābeltiņas vadībā uzņēmām spēka vitamīnus pašapziņas muskuļu audzēšanai. Kad Marija stāstīja par trīs drošiem veidiem, kā nesasniegt rezultātu un savus mērķus, nodomāju, ka tas ir tieši tas, ko bieži vien pat neapzināti vai nepiedomājot pasakām – „Ai, mēģināt jau varu, bet nezin, vai sanāks.” Šie trīs veidi ir: 1. Ticēt, ka „tas nav iespējams” 2. Ticēt, ka tas ir iespējams un citi to var izdarīt, taču „es to nevarēšu” 3. Ticēt, ka tas ir iespējams, un es pat to varētu izdarīt, bet „es neesmu to pelnījusi”
Laimīgāki cilvēki esot tie, kas par pāris gramiem vērtē sevi augstāk nekā viņi patiesībā spēj, proti, ar nedaudz augstāku pašapziņu. Jo tad tu nenovelc sev skaidru līniju – tik daudz es varu izdarīt, tālāk man vairs nav ko meklēt, bet tiecies augstāk un tālāk.
Kuldīgas pasākums bija viens no intīmākajiem – jo dalībnieču nebija daudz un arī tēma bija par dziļu ieskatīšanos sevī, kā arī praktiski izmēģinājām viena uz otras Tauriņu pieskārienu masāžu.
Interesants bija speciālistes Ilzes Jankovskas ieteikums spļaut. Jā, tieši tā, spļaut. Brīžos, kad šķiet, ka kaklā ir sakāpis kamols, nevajag to norīt, bet izspļaut ārā, citādi mēs visas negatīvās emocijas tikai norijam un norijam, un vēlāk brīnāmies par slimībām, sliktu pašsajūtu un iekšēju emocionālu diskomfortu.
No šī pasākuma man atmiņā iespiedies arī Ilzes teiktais: „Bieži vien mēs esam nevis tādas, kādas patiesībā esam, bet gan tādas, kādas esam iemācījušās būt.”
Tāds arī ir mans novēlējums jums visām pavasarī – būsim tādas, kādas esam!
Neļausim apkārt notiekošajam samīt mūsu iekšējo pasauli! Tā jānosargā!
Un dzīvosim tā – ar pavasari sirdī!
Līga
p.s. Ļoti priecāšos, ja padalīsities ar savām atziņām, kas radušās pēc pasākumiem.
