Grūti iet un man nemaz nepatīk zeķes adīt, bet, kas iesākts, jāpabeidz. Kaimiņiene, kurai šodien žēlojos, ka esmu iesākusi adīt kokvilnas īszeķes mazdēliņam, smēja – pavasarī būs gatavas. Tik es esmu nolēmusi pabaigt vismaz 2 nedēļu laikā, kamēr sīkais pie Mirdzītes.
Tā adīšana man ir tāda divdabīga – adu tik televizoru skatoties. Vienu lietu vien nedaru, adot jau var arī kādreiz “palūrēt” un adīklis ausis neaizspiež.
Vai tad citādi es šovakar būtu dzirdējusi, ko saka Kreitusilga? Viņa var patikt var nepatikt, bet aknas gan viņai lielas.
Pašapziņa. Kur tās trūkums novedis, visi redzam, pat izbaudām ikdienā. Visi tik gaužas – pie mums slikti, nekā nav, visu tik klapē ciet, nu jau ķeras klāt teātriem un pat bibliotēkām… Viens tur pat visu laiku tik skandināja – nevajag visu nonivilēt uz naudas trūkumu, vajag par garīgām lietām domāt. Ha. Domāt jau var. Bet teātra biļetei cilvēkam naudas neiznāk. Tad lai viņš tik domā par to izrādi, kura noteikti ir skaista? Un tie aktieri, aktieri, nomirsi, ja viņu neredzēsi. Ieraudzīšanai uz skatuves cilvēkam naudas nav, ja vēl teātrim atņems valsts statusu (arī naudu), gan jau biļetes cena desmitkāršosies. Tad, lai nenomirtu, cilvēkam būs jāmēģina aktieris ieraudzīt uz ielas. Tā jau arī var.
Kreituse pateica skaidri un gaiši – politiķi ir ievēlēti, viņiem mēs esam varu iedevuši, ja mēs kādam kaut ko esam iedevuši, tad varam arī paņemt iedoto atpakaļ. Vai šī mūsu sabiedrība to vispār apzinās, ka iedoto var arī paņemt atpakaļ? Man, tāpat kā Kreitusei, nevis nepatīk šī valsts, zeme, teritorija, bet vara. Vara, varasvīri.
Labas tās kokvilnas īszeķes, kaut grūti adās. Man vairāk par kokvilnas īszeķēm, kuras laikam būs izturīgas, sīkais caurumus ātri neizdeldēs, nepatīk mūsu vara, varasvīri, kuri atkal raujas pie stūres. Kaut viņi nemaz nav tik izturīgi kā kokvilnas īszeķes .
Aknas un zeķes
Dalīties.
