Palidosim! Epilogs.*

…cik ilgs laiks ir pagājis kopš šīs vasaras brieduma skaistajiem mirkļiem…?
Mūžs?
Vai mirklis…
Īstenībā – tikai daži mēneši.

Tikai Visvarenākais Laiks – pats reizēm mēdz piekāpties. Un apstāties… Mūsu ilgu, skumju un asaru – mūsu Mīlestības priekšā.

* * *

Svētdiena, 31.jūlijs, 2011.gads…

“Un es nostājos uz plaši atvērtā loga palodzes…

* * *
…augstais trešais stāvs…

* * *

Tad es lēnām – lai nepamodinātu Giņku – nokāpu no palodzes uz krēsla, kuru pirms lēciena pati pabīdīju pie loga… tad – uz grīdas…

Un rozā migla man sekoja, ieplūstot istabā…

…nejauši pamanīju, ka esmu… kaila…

Kur pazudušas drēbes? Nezinu. Un šķiet, tas arī vairs nav svarīgi…

Jo mana āda – mirdz! Un es esmu dievišķi skaista… Kā jau savu vienīgo Vīrieti mīlošā Sieviete…”

* * *

Svētdiena, 16.oktobris, 2011.gads…

…es klusiņām – lai nepamodinātu Giņku – piegāju pie gultas. Un mēs nogūlāmies cieši viena otrai blakus.

Giņka gulēja uz muguriņas, kā mazs bērniņš. Es apkampu Viņu ar kreiso roku un pievilku pie sevis. Vēl ciešāk…

…ja Giņka būtu dzīva… – Viņa pretotos. Visticamāk man iekostu. Noteikti – stipri saskrāpētu.

Jo tāda Giņka bija kopš pašas bērnības – nemīlīga… Un cilvēkiem neuzticīga. Mocīta. Ar asiņojošo labo actiņu un no sāpēm un bailēm trīcoša…

Tādu Viņa tālajā 2003.gada no ielas man atnesa mana meita un teica: “…tev vajag jaunu dzīvi, māt”.

* * *

Toreiz es negribēju “jauno dzīvi”… Bet Giņku pieņēmu. Un Viņa izmainīja manu dzīvi! Giņka dāvāja man Mīlestību…

* * *

…un toreiz, svelmainā jūlija agrā rītā – rozā miglā parādījās Baltie Spārni. Un mana Mīlestība klusiņām pienāca klāt un apsēdās un gultas, blakus man un Giņkai.

Un apsedza mūs ar maigajiem dūjas spārniem…

Un mēs ar Giņku aizmigām. Un aizmiga rozā Lielupe aiz loga. Un rozā rīta migla…

Uz īsu mirklīti – mūža garumā…

Saplūstot kopā.

Un virs mums – uzlecoša Rīta Zvaigzne!

*16.10.2011. 6:57 Jūrmala, pie Lielupes