Man jau 6 nedēļas un īstas asaras

Man šodien ir 6 nedēļas. Esmu kļuvis smagāks, lielāks, un protams, gudrāks. Priekš manis ir jaunums – manas asaras – kad saucu mammu pie sevis un viņa kavējas, man nākas saukt viņu skaļāk, un izrādās, ka māku jau pa īstam raudāt – īstas asaras.
Šorīt pamodos ļoti izsalcis, un gribēju savu māmiņu pēc iespējas ātrāk pie sevis, lai viņa mani pabaro un nomierina. Tikko viņu ieraugu pie savas gultiņas, man ačteles kļūst lielākas, jo zinu, ka tūlīt man būs labi un silti. Māmiņa paņem mani savās siltajās rokās un es kļūstu mierīgs. Nav labākas vietas uz pasaules kā māmiņas rokas. Es nezinu kā ir citiem bērniem, bet priekš manis tā ir īsta paradīze. Un, ja viņa mani vēl pēc barošanas ieaijā, jūtu kā manas ačteles kļūst garākas un garākas un miedziņš jau ir tuvu.
Kad pa dienu māmiņa mani ielika krēsliņā, viņa uz mani tik mīļi paskatījās, ka es iemācījos savu pirmo smaidu. Sirsnīgs smaids, kas likās tik amizanti – man un māmiņai.
Vai ziniet, kas man nepatīk? Brīži, kad esmu aizgulējies un un saprotu, ka ļoti, ļoti gribu ēst. Tad katra sakunde man velkas kā mūžība un es nemāku sevi nomierināt. Vai arī brīži, kad man maina drēbītes. Uz kādu sekundi paliek auksts, un es atkal kreņķējos, kaut māmiņa mani pēc iespējas ātrāk sasildītu. Esmu ļoti nepacietīgs (vismaz man tā liekas, jo visu vajag tūlīt un tepat).
Un vēl, man nepatīk vilkt cepures. Nu kas tādas ir izdomājis? Vai tad tām ir jābūt? Ne plānās, ne siltās āra cepures. Labāk, lai māmiņa mani ieliek pie sevis azotē. Tur ir tik silti un jauki.
Vakar bija lieli notikumi manā dzīvē. Bija atnākuši sveši cilvēki, kurus es nepazinu, kuru smarža man bija sveša un kuru balsis mani vairāk satrauca nekā nomierināja. To visu es protams, sapratu vakarā, kad visi bija projām, bet es biju tik emocionāls, ka man vajadzēja māmiņai par to pastāstīt. Laikam sanāca ta skaļāk stāstīt, jo māmiņa bija uztraukusies un nervoza. Bet ja viņa ir nervoza, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā un es arī sāku satraukties vairāk. Rezultātā mēs abi bijām tik sanervozējušies, ka ilgi nevarējām aizmigt. Bet laikam pie svešiem cilvēkiem, skaņām un kustībām man nāksies pierast, jo es taču esmu kļuvis lielāks un gudrāks. Man jau ir 6 nedēļas. Jūs saprotiet? Jau 6 nedēļas!!! 
Starp citu, ja kāds jums jautā, kāds ir jūsu mazulis – ja es mācētu aprakstīt tad teiktu – esmu visgaidītākais, visskaistākais, vissmaržīgākais un visveselīgakais mazulis. To visu man māmiņa saka katru dienu. Viņa domā, ka es nesaprotu, bet man viss ir skaidrs. Kad viņa uz mani paskatās un pasmaida, es nomierinos, jo zinu, viss būs kārtībā, viss būs tieši tā, kā es vēlos.