Man šogad paliks 40.
Saka, ka sieviete tikai 35 gadu vecumā tā īsti uzzied, kā saka apzinās, kas viņa ir.
Man ir četri forši bērni, mīlošs vīrs, māja jūras krastā.
Uz to esmu gājusi visu savu apzināto dzīvi un ar neatlaidību un Dieva palīdzību arī piepildījusi.
Bet šais Lieldienās esmu nonākusi dziļās pārdomās par to ko vispār dzīvē vēlos un kam ir kāda vērtība.
Patiesībā jūtu, ka tam visam, ko visu laiku esmu uzskatījusi par vislielāko vērtību un sasniegumiem, šai dzīves posmā liekas diezgan nesvarīgi.
Gribētos visu pamest, doties uz kādu tālu zemi un dzīvot katrai dienai, ja vien mazākajam nebūtu tikai 5 gadi.
Kas notiek ar sievietēm ap 40?
…vienas sāk nirt un lēkt ar izpletni, citas iemīlas uz pusi jaunākā vīrietī, citas sāk gleznot vai dzejot…
Mēģināšu atrast atbildi, un ceru,ka neesmu vientuļa šais pārdomās…
Kas notiek ar sievieti ap 40?
Dalīties.
9 komentāru
Kā naglai uz galvas, tā atbilst manām pašreizējām sajūtām. Taču manī arī ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vai atmest ar roku visam, kas sasniegts? Gribas sākt mācīties atkal, bet vai tiešām vērts vēlreiz tam visam iet cauri tikai tāpēc, ka ir urdoša sajūta, ka kaut kas pietrūkst? Nezinu, dalos uz pusēs un šaubos, it kā jā, it kā nē. Gan jau atbilde atnāks pati.
Astrologi tās sauc par krīzēm cilvēka mūžā. Interesanti par 40 gadu krīzi raksta astrologs Račs, var izlasīt tepat Ezotērikas sadaļā, varbūt kāda doma iekrīt sirsniņā – http://www.sievietespasaule.lv/krize_cilveka_muza_cetrdesmitgadu_pusmuza_krize
Apzināti,vai neapzināti pēdējos divus gadus esmu noārdījusis mūri,kas traucēja dzīvot.Pagājušo pavasar pēkšņi sapratu,ka bērni izauguši,darbs grimst uz grunti,mīļotā vīrieša nav.Pati-kā zemenīte vasaras saulītē!Vai man atkal ir astoņpadsmit?Brrr!To vecumu negribu!<br>Un tad,tādā dullumā aizgāju,lai izliek kārtis.Hi,hi,hi!Tas,ko dzirdēju,atbilst manām sajūtām.Un nemaz nebrīnos,ka tā arī notiksies.Ir atvērusies otrā elpa!Vai tā ir četrdesmitgadnieka krīze?Ja tā,tad man viņa patīk:)
Andra, manuprāt, šajā gadījumā krīzei nav negatīvas nokrāsas. Ne vienmēr šis vārds apzīmē ko sliktu. Krīzes cilvēka mūžā drīzāk ir kā pagrieziena punkti, kas, iespējams, ļauj ieskatīties sevī dziļāk un saprast, ko patiešām vēlos.
Oi, man arī šis ir aktuāls jautājums tieši šogad. Brīžiem šķiet, ka ir tik daudz jau nodzīvots un ka priekšā nekā īsti vairs nav, tad atkal – liekas, ka viss tikai tikko sākas, ka vajag jaukt un mainīt visu, kas ir un kas nepatīk, bet tad atkal – ko nu skriešu un trakošu… Sajūtas ir ļoti dažādas. Un par veselību sāk rasties pārdomas, un par vārdu slikumu "piecdesmitais gadu desmits"… Bet vispār esmu mūžīgā optimiste – būs jau labi!:))))
Varu vien piebilst, ka laikam šī krīze skar tieši tās sievietes, kuras tā cītīgi gājušas uz lielo mērķi un kad to sasniegušās un vēl apzinās, ka viss ir sasniegts(nosacīti) -izjūt k-kādu tukšumu….<br>Man ir 42, bet vēl nejūtu nekādu krīzi- tieši pretēji- izbaudu sevis apzināšanos;) Drīzāk ko līdzīgu pieminētajai krīzei izjutu, kad man palika 30.
man ļoti patīk šis periods – tas ir zenīts, kas pēc manām domām dabiski ilgst kādus vismaz 15 gadus. Skaistuma, spēka, gudrības, jaunības, veselības, vitalitātes, enerģijas pilnbrieds.<br>No vienas puses – visa dzīve vēl priekšā. No otras – tik daudz gudrības un pieredzes jau uzktrāts.<br>Fantastisks laiks!