Līdz šim es mēdzu lepni apgalvot, ka esmu bijusi mākslas muzejā, un tur jau īsti nav daudz ko redzēt. Toreiz lielā burzmā aplūkotās gleznas „muzeju nakts” laikā nesniedza to māksliniecisko baudījumu kādu vajadzētu gūt no izstādes. Atceros, toreiz ļaužu ielenktais otrais stāvs ar Teodora Zaļkalna „Cūku” pašā centrā, kam apkārt bija sanesta zāle, radīja mazliet haotisku „kūts” iespaidu par grezno namu. Līdzīgi kā Vīnē, kur divi vienādi, gigantiski ļoti grezni nami tevi apbur ar izsmalcināto arhitektūru, bet gide tev paziņo, ka ķeizarienes Katrīnas II valdīšanas laikā tur bijuši zirgu staļļi.
Tagad stindzinošs klusums ar majestātiskajām kolonnām sienās, sakumā šķita mazliet biedējošs. Papēža noklabēšana pret grīdu vien atbalsojas visās zālēs, uzmodinot sardzē sēdošās omītes, kas iegrimušas pusdienu snaudā.
Nezinādama no kuras puses sākt un negribēdama traucēt citus retos apmeklētājus, kas vietām sēdēja uz sarkanajiem samta soliņiem skicēdami „šādus tādus” pierakstus, kurus neuzdrošinājos aplūkot tuvāk, kautrīgi ieslīdēju pirmajā zālē, kas bija tuvāk pa kreisi, nonākdama jaunreālisma pasaulē, kur savus krāšņos darbus bija izstādījuši tādi gleznotāji kā: Valdemārs Tone, Leo Svemps, Oto Skulme, Jānis Liepiņš un Ģederts Eliass.
Valdemārs Tone man likās nomācošs. Pārāk daudz brūnās krāsas. „Meitene”, „Peldētāja” un pat šokējoši sarkanajā blūzītē tērptā jaunā sieviete ”Pie loga” tik tumšā nomācošā ādas krāsā. Vēlāk citās zālēs sastaptās gleznas, kurās cilvēki kā bezpersoniska masa tiek atveidotas bez sejas, vien ģeometriskām līnijām, nebūt neuzlaboja pirmo gūto iespaidu par autoru.
Patīkams pretstats turpat blakus bija Oto Skulmes „Džemmas portrets” un „Māte ar meitu”( Džemma ar māti), ar gaišajām, maigajām krāsām (gaiši zilu, sārtu, baltu u.c) un impresionismam līdzīgo otas triepiena tehniku. Neuzkrītoši paslīdēju garām Leo Svempja „Venēcijai”, lai iesoļotu nākamjā zālē, kur valda grafiskā sfērā. Aplikāciju un sarkanbaltie plakāti ar Padomju laiku ideoloģijas slavinājumiem ātri izraisīja neomulīgu sajūtu. Paberzēdama zosādu nelielā steigā pametu zāli. Gustav Kluci, piedod, ja vari, bet es tad jau labāk atgriežos pie klusās dabas ar traukiem un jūras veltēm (Leo Svemps „klusā daba ar vēzi; Ezasts Šveics „klusā daba ar zivi” ).
Beidzot manu uzmanību piesaista kāds, manuprāt, izcils eksemplārs, kurš vēlāk izstaigājot atlikušo stāvu ierindojās šīs izstādes man tuvāko gleznu top 3 augšdaļā līdzās Jāņa Valtera „Pīlēm”. Runa ir ne par vienu citu kā Ludolfa Liberta gleznu „Laukums pie Dodžu pils Venēcijā”. Blakus tai omulīgi gozējās tās māsa „Lielais kanāls Venēcijā”, kas arī ir ļoti iespaidīga, bet nesasildīja manu pakrūti kā aina pie Dodžu pils. Līdz pēdējam sīkumam pilnīga, krāsas-tumšas, bet ne nomācošas, spilgtas, bet ne uzbāzīgas. Un kas par debesīm, koši zilas ar baltiem neuzkrītošiem mākoņiem ideāli piedien, sārti-balt-brūnajai pilij, kas attēlota tik precīzi, ka nonākot Venēcijā kāds, kas redzējis šo gleznu noteikti atpazītu Dodžu pili pa gabalu. Visvairāk man patika kā Liberts attēlo cilvēkus. It kā neuzkrītoši vientuļi tēli, tomēr, citi tumši, citi spilgti dzelteni vai sārti, kas izceļas ar savu vienkāršību, bet krāšņumu. Mazās nekonkrētās figūrās it kā norāda, ka mūsu pasaulē ir tik daudz, bet oriģināli izvēlētās krāsas padara blīvo masu par personībām.
Šķiet esmu piebāzusi degunu pārāk tuvu, jo omīte ar sirmajiem matiem nervozi trinas man aiz muguras un knakstās ap blūzes atlokiem. Veltu viņai vieglu smaidu un, cerams neuzkrītoši, mazliet izbolot acis, dodos tālāk pie sevis dungodama „pastaigas” melodiju no Musorgska „Izstādes gleznām”.
Tomēr turpmākās gleznas man paslīd gandrīz neatstājot nekādu iespaidu, domās atkal un atkal atgriežas pie Dodža pils. Brīdi cenšos uzmanību koncentrēt uz Prese „Klints pie ūdenskrituma” cītīgi pētot divus miniatūros cilvēciņus plūstošā ūdens krastā, bet viss, kas iešaujas prātā ir tas, cik glezna ir zaļa. Protams, ļoti skaita, un man tiešam patika kā mazie cilvēciņi- dāma sarkanajā un kungs melnajā, izceļas uz tumšā ūdens un zaļo koku fona. Tomēr kā sūrstošs pušums manī glabājās domas par Dodžu līdz tā teikt domas par sāpēm tika novirzītas un niezošo kāju.
Manā priekšā nonāca Jāņa Rozentāla gleznas. Viņš ir viens no tiem gleznotājiem, kuru darbi rada spilgtas asociācijas – tātad jau minēto niezi. Apmēram desmit piecpadsmit minūtēs nostāvēju pie „No baznīcas” domādama: „Es esmu to baznīcu redzējusi, varu galvot, ka esmu tur bijusi iekšā, bet kas tā par baznīcu, kas to lai zin?” līdzīgas emocijas manī izraisīja „Mākslinieka darbnīca”, kas kaitinoši atgādināja kādu Gombriha mākslas vēstures grāmatā redzamu portretu ar tādā pašā poza nosēdinātu kailu dāmu, ar augšup saņemtiem matiem, lai atsegtu muguru. Bet tā dāma sēž uz gultas viena pati, nevis mākslinieka darbnīcā. Lieki piebilst, tā arī neatcerējos, kas tā par gleznu.
Īsi pirms „Pīlēm” manā sejā uzzibsnīja smaidiņš. Rozentālam padevies ļoti amizants pērtiķēns sarkanās drānās, kas sastāda kompāniju kādai meitenei ar čirkainiem matiem un bezgaumīgām krellēm rokās un ap kaklu. Smaidu izraisīja nevis pats pērtiķēns kā tāds, bet fakts, ka viņš bija labāk ģērbts kā cilvēciskā būtne – meitene.
Ak, tur jau arī ir „Pīles” man otrais favorīts. Atzīšos, patiesībā ne jau pašas pīles mani tā piesaistīja šajā gleznā, bet ūdens. Ūdens, kas virmojas tik precīzi uzzīmēts kā dabā. Tieši tā arī izskatās dīķa ūdens, kas viļņojas, jo tajā iepeldējušas dažas pīles. Man patika arī kā autors parāda cik dažādi varbūt būt brūni-zaļie toņi un cik neuzkrītošs, bet iederīgs ir fons aiz dīķa, kas veiksmīgi saplūst kopā, papildinot to, nevis kontrastējot ar ūdeni.
Pīles pacilāja manu garastāvokli, tāpēc es pacilātā solī devos tālāk apņēmības pilna apskatīti arī labo flangu. Kreisās puses izstādes daļa strauji tuvojās noslēgumam. Pirms uzsākt otro raundu atpūšos starp labo un kreiso flangu, kur novietoti sarkana samta klāti krēsli. Somiņā uzmeklēju kādu nomaldījušos cepumu un pašķielēdama pa labi un pa kreisi, žigli iestumju to mutē. Tā svētlaimīgi gremojot es prāta caurskatu redzēto. Te pēkšņi es esmu augša un dodos atpakaļ, paceļam žigli uzmetot skatu nervozajai kundzītei ar kruzuļaino blūzi pie L. Liberta gleznām.
„Te kaut kur bija jābūt… nu, te pat. Re, IR!!!” Sākumā tik vienkārši paslīdēju garām, jo tā bija pavisam neuzkrītoša un tā garāmejot skatoties, līkās pavirša. Tik ilgi domāju par Dodžu pili, ka aizmirsu blakusesošo „Lielo kanālu Venēcijā” salīdzināt ar Leo Svempa „Venēciju”. Tehnika ir ļoti atšķirīga, lai gan būtībā atveidota viena un tā pati aina – kanāls ar gondolām. Liberts to atveido ar smalkiem krāsainiem elementiem, bet tā vairāk atgādina nozīmētu skatu, pie kuras strādāts dienu no dienas, jo glezna ir precīza un korekta. It kā Liberts būtu sēdējas kanāla krastā un zīmējis. Savukārt, Svempa Venēcijas aina vairāk atgādina tādu kā iespaida vai atmiņu skicējumu. Līnijveida triepieni ir nekonkrēti, ēkām nav logu un tās visas ir bezgaumīgi vienādas. Šis tehnikas paņēmiens gleznu vairāk tuvina impresionisma nekā reālisma virzienam.
Ar kritisku aci uzlūkoju ekspresionisma iespaidā tapušos darbus. Aleksandra Dreviņa „sieviete ar skrejlapām” vairāk atgādina sievieti ar kakla problēmām. Lai gan sejas izteiksme ir ļoti iezīmīga, līkā nedabiskā spranda bojā visu gleznas formu, turklāt, šķiet, pat es spētu uzzīmēt kokus, kas vairāk līdzinātos kokiem nekā šajā gleznā attēlotie. Savukārt Jāņa Tīdemaņa „Meitene tautas tērpā” pēc savas sejas krāsas un izteiksmes tik pat labi iederētos Eduarda Lindberga gleznā „Golgāta”. Ticību Vilhelmam Purvītim es pazaudēju kaut kur starp „Pavasarī” un „Pirmais sniegs”. Tieši tāpēc vislielāko pārsteigumu man sagādāja mans trešais favorīts.
„Agrs pavasaris” ir Vilhelma Purvīša glezna, netipiski precīzi veidota. Atšķirībā no punktētā otas triepiena tehnikas veida ko viņš izmanto „Pavasarī”, šeit atveidoti izteiksmīgi koki, un sniegs, kas izskatās kā īsts, bet visperfektākais šajā gleznā ir upītē redzamais atspulgs.
Ekspozīcijas noslēgumā mans garastāvoklis bija noskaidrojies un lai gan bija darbi, kas man šķebināja un bija darbi, kas man sajūsmināja. Atradās tikai viens vienīgs darbs, kas mani patiesi uzjautrināja, un tas, par laimi vai nelaimi, bija, iespējams, viens no visnopietnākajiem darbiem visā izstādē. Akadēmiskā reālisma stilā Jāņa Robertsa „Dzeljnieka J. Raiņa portrets”. Varu paskaidrot kāpēc uzjautrināja. Poza, kurā nosēdināts dzejnieks ir tik atpazīstama, ka atliek vien Rainim uzsiet baltu aubi un iegūsim Vislera māti, kas savukārt asociējas ar Ronana Atkinsona atveidoto personāžu misteru Bīnu un viņa komisko situāciju ar konkrētās gleznas nošķaudīšanu. Tā kā tā bija pati pēdējā glezna ko apskatīju šajā izstādē, atstāju ekspozīciju ar domām par to kā būtu ja es nošķaudītu Raini, tad mēģinātu noslaucīt un, ak vai, izplūdusi zilā tinte… un tad jau par šīs ekspozīcijas apmeklējumu es varētu sarakstīt grāmatu.
