…tajā svelmainajā jūlija rītā, kad trešās nodarbības nobeigumā man pēkšņi aptrūka elpa un gaisma satumsa acu priekšā…, es, lai vienkārši nesaļimtu pie tāfeles, ap pulksten 11:00 izsludināju pārtraukumu un atstāju auditoriju…
Izgāju ārā no koledžas ēkas – ārā bija īsta pekle.
* * *
Žilbinošā saules gaismā sakoptā koledžas teritorija izskatījās sirreāli… – rozes, rozes, rozes…, nevainojami nopļauts mauriņš…, visaptverošā jasmīnu smarža…, un ziedi, ziedi, ziedi…
…un tauriņi, tauriņi…, tauriņi…
Un pieklusinātās putu balsis… – jutekliskajā svelmē…
* * *
Mani studenti – elitāro valodu kursu apmeklētāji un vienlaikus pieaugušie cilvēki…, un turklāt ikkatrs ar savu dzīvesstāstu, sarežģītu pieredzi, profesiju un izglītību… – ar patiesu prieku baudīja šo mirkli, nesteidzīgi dzerot kafiju, neuzkrītoši flirtējot un sarunājoties ne par ko…
– Piecas minūtes! – es pamāju viņiem ar roku un devos pa labi, apkārt koledžas ēkai – tur uz meža maliņu…
* * *
…kāpēc es nejutu neko?
…kāpēc?
…kas īsti ar mani notiek…
Ārā – virs +30 grādiem!
Man mugurā lietišķas sievietes “atribūts” – dārgs, nevainojama dizaina bikšu kostīms, kas precīzi atbilst gan manam sociālajam statusam, gan šā brīža nosacījumiem: tieši tā jāizskatās prestižo valodu kursu pieprasītākajai angļu valodas pasniedzējai…
…tikai…
Es nejūtu neko!
Kāpēc man nav karsts? Nē…, laikam, tomēr ir… – bet man nav jūtu… Cik biedējoši!
…kāpēc?
* * *
…un tad, pēkšņi sāka kūkot dzeguze…
ku-kū…, ku-kū…, ku-kū…
Tik sapņaini maigi…
Un tik skumīgi…
…un man atslēdzās prāts, es izvilku no kabatas mobilo un satvēru to plaukstā…
…un neredzīgām acīm un nejūtīgiem pirkstiem… – aklā un paralizējošā izmisumā es nosutīju Viņam īsziņu:
“…bez Tevis
man…
pat Saule nespīd…”
* * *
Dzeguze apklusa, es – atjēdzos…
Ko es esmu izdarījusi?
“Tu neizturēji klusumu? Nu jau, divas nedēļas… Un tu salūzi…?” – zemapziņā pavīdēja nelūgta doma…
…jā.
* * *
…tajā dienā es nevarēju atcelt nevienu no atlikušajām vēl piecām nodarbībām. Tā arī strādāju līdz dienas beigām ellīgā karstumā un ar vientulības indes rūgto piegaršu uz lūpām…
9 komentāru
…ak, mana mīļā SievietesPasaule…<br><br>Paldies!<br><br>Jūsu L., <br>ar mīlestību
Ļoti pazīstamas izjūtas, tāda smeldze sirdī iedūrās. Paldies :)!
…tātad, muļķe tomēr neesmu…<br><br>Paldies, Tev, mīļā Anita!<br><br>Paldies!<br><br>Ludmila, ar mīlestību
Jā,bez Tevis mūžu nodzīvoju,jo mēs izšķīrāmies un Tu apprecēji sievieti,kuru pazini jau pirms .manis.Brīžiem liekās,ka es TEv biju tikai sieva uz laiku.Kāpēc tā,to jau man nezināt