…toreiz, tajā, nu jau, – “citā dzīvē” – , kad es pati vēl biju precēta sieviete…
…es…
* * *
…es kādu dienu satiku vienu vīrieti… – precētu…
…un viņa ģimenē tikko kā bija piedzimis otrais bērns…
…mums abiem – toreiz… tā bija vienkārši lietišķa sadarbība…
* * *
…bet tad… kādā ierastās garlaicīgās darba dienas vidū… – es ieskatījos Viņam acīs…
…un mani pārsteidza Mihaila Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” aprakstītais somu dunča dūriens…
* * *
…Viņš…
Izcilais prāts.
Un latviešu vīriešiem tik raksturīgā… – šī īpatnēji skarbā vīrišķība…
Un, jā… – precējies…
* * *
Kas notiks tālāk?
Nekas…
Es nevienam nenodarīju pāri.
Cēla rīcība?
Nezinu…
…bet varbūt tomēr… – gļēva?
* * *
Mana pamata kvalifikācija ir – filoloģe. Specializācija – vēl kopš studiju laikiem: mīti, eposi, leģendas un pasakas.
Jā, arī – latīņu valoda…
…un viss jau ir zināms… – kopš sāktāa gala…
Pret šādu mīlestību pretindes nav!
Nekādu izredžu…
…nekādas “laimīgas beigas”.
Sāpes, ciešanas, izmisums…
Mana izvēle?
Nodevība…
* * *
Tikai šoreiz – bez starpniekiem!
Nekāda cita… – gaišmate Izolde – nebūs vajadzīga. Es pati – īstā Izolde – viltīgi samainīšu kuģim buru…
Es – nemierīgajā jūtu jūrā… – pati uzvilkšu melno buru!
…manai mīlestībai…
* * *
Šī latviešu vīrieša dēļ – es toreiz izvēlējos mirt…
* * *
Es atraidīju mīlestību un tā vietā – izvēlējos somu dunci, kas itin labi saderēja ar manām somu asinīm, kurās tas lēni nogrims…
Asinsrite pārtrūks.
Sirds puksti apklusīs.
Uzvilktā dvēseles stīga… – pārplīsīs…
Un es – nomiršu.
Jo es vairs negribēju neko…
* * *
Mirt – nav viegli…
…taču turpināt dzīvot – bija vēl grūtāk.
Tāpēc mana laulība tika šķirta.
Un es…
…es sevi – biju aukstasinīgi norakstījusi…
Pati.
* * *
Es nekad neteicu, ka es nemīlēju savu pirmo vīru…
…nu, bet – tas…
Tas jau ir pavisam cits stāsts…
30 komentārs
…šīs, nudien – ir īstais stāsts!<br><br>L.
Laikam jau esi tā tipa sieviete,kas nevar nosargāt,to,kas ir…..bet varēji paturēt gan vīru,gan mīļāko,bet neprati….slikti…..un tagad jāraksta nu tik sirdi plosoši raksti….skumji…..
Tik pazīstamas sajūtas. Un iepriekšejā komentāra autore, ja spēj tā ierakstīt, tad neesi mīlējusi pa īstam. Tad tu zinātu, ka mīlestība atnāk negaidīti un tur jau ar prātu un gribu ir maza darīšana..diemžēl vai par laimi, bet esmu ko līdzīgu izdzīvojusi un to ne mirkli nenožēloju.
Vajag būt gudrai-nevis akli iemīlējusies….<br>Redz,tagad viņa ir viena,bet varēja arī būt savādāk…<br>Un kāpēc neesmu iemīlējusies….esmu visu laiku,jo mīlu savu vīru,un esmu ar viņu kopā 25 gadus….bet man arī ir mīļākais,bet šķiries es nedomāju…bet pārmaiņas vajag,lai neiestātos rutīna…<br>Jo,kur garantija,ka Tev ar to otru būs labāk-tauriņi aizlidos,iestāsies ikdiena(un ak tu velns-atkal tas pats!),un visa mīlestība vējā,kā nebijusi.Ar mīlestību vien ir par maz,vajag sapratnei būt,kopīgām interesēm,ikdienai….jo ne jau katru dienu ir svētki…
…smieklīgi, vai nožēlojami – es nezinu.<br><br>Es nemoralizēju.<br>Nē! <br>Un man nemaz nav tādas tiesības…<br><br>…bet es vienkārši nevarēju būt vienlaikus… ar abiem vīriešiem.<br>Es – nevarēju.<br><br>…es – nē…<br><br>Paldies Tev, Ginta… par izpratni…<br><br>L.
Tāpēc Tu esi viena-un kā ir labāk-dzīvot ar prieku,vai te gaudot par vientulību?Un katrā tēmā,ko uzraksti!Un kas būs ar Tevi vēl pēc dažiem gadiem-sačākstējusi,problēmu pārņemta tik pat kā vecmeita,jo visu savu skaitāko dzīves laiku būsi bijusi viena.un tad Tu toč nevienam tāda nebūsi vajadzīga.Lai Tev veicas gaudot tālāk!<br>Bet es dzīvoju ar prieku-bez smieklīguma,bez nožēlojamības,bez pārliekas moralizēšanas-un par prieku visiem nenodarot nevienam pāri-un tas ir galvenais-aiz manis nepaliks salauztas sirdis,izjauktas ģimenes!<br> <br><br>
> redz kā 14:29<br><br>…bet, lieta tāda, kā… – neesmu viena. Jo savādāk – man nemaz nebūtu iedvesmas, lai rakstītu par mīlestību.<br><br>…lūk, tā.<br><br>Lai Tev šodien gaiši!<br>Ludmila<br>
Paldies Ludmila. Tik tas duncis šoreiz ir trāpījis arī mani, kā tad es ar redzamu dunci apciemošu lāci. varbūt pašā vakarā.<br> Tās, kas dzīvo laulībā tikai kaut kāda pienākuma pēc, nemaz nezin, kas ir īstas jūtas. Tāpat kā tās, kurām ir gan vīrs, gan mīļākais. Kuru no tiem viņas mīl? Ir tak arī tādas, kuras precas tik tāpēc, ka "visi tā dara" vai "līgavas kleita ir tik skaista, es ar tādu gribu".
Izskatās, ka "redz ka" ir no tām, ko aprakstīja Gunta.<br>Atkal jūsmoju par Ludmilas atklātību. Tātad ne visi ir tik ļoti ieciklējušies uz to, lai citiem galvotu – man dzīvē viss vienmēr bija nu arī ir ideāli. Kā jau te pareizi pieminēts, mīlestība nav tikai skūpsti un rozes, taču, ja tā iet prom, jālaiž.
Es mīlu dzīvi…..<br>Un atšķirībā no jums abām,G.Leona un Ludmila-es nejaucu ārā ģimenes,un pēc tam negaudoju,kā<br> jūs abas te,par neizdevušos dzīvi,un par mīlestību,kas ir sveša-nevis jūsu.<br>Nopelnīt mīļas to mīlestību vajag-nevis līst svešās ģimenēs,kur jūs neviens nav saucis,ne aicinājis.<br>
>redz kā…<br>kaut nu Tu paliktu tik svēta cik esi!Un lasot Tavus komentārus nešķiet,ka Tu būtu nopelnījusi mīlestību…tā nav jānopelna,tā ir Dieva dāvana.<br><br>Paldies,Ludmila,lai Tev gaišas domas!
Labdien Gunta!<br><br>…vēlos Jums klusiņām pačukstēt… – čššššššššš…<br><br>Kāpēc šīs raksts… – “Somu duncis”?<br><br>…es, Gunta nevarēju pieņemt un arī… samierināties – ar kādu komentāru pie Jūsu raksta CAUR ĒRKŠIEM… PIE ZIEDIEM, proti: “dziļa doma 21:08, 06.08.2010.”<br><br>Tāpēc arī – šīs stāsts…<br><br>Paldies par iedvesmu, Gunta!<br>Lai gaiši!<br><br>L. <br>
Paldies Tev, essa! > 16:46<br>Paldies Tev, hmm! > 16:00<br><br>Ar patieso sirds siltumu,<br>Jūsu Ludmila<br>
Labdien Ludmila. Es jau arī sākumā domāju, ka tai dziļai domai jāatbild. Bet tad man kļuva viņas žēl – tik dziļi norakusies zemē vai iegājusi pati sevī, ka tagad nezin, kā iznākt ārā…<br> redz kā laikam spēj saredzēt pat neesošo un nekad nebijušo. Leona kaut kā neatceras, ka būtu izjaukusi kādu ģimeni. Kā to vispār var izdarīt kaut kāds trešais no malas? Ja vīrs un sieva viens otru mīl, tad tas trešais var "izstiepties", paliks nedabūjis.<br> tas lācis Platons laikam tomēr jāapciemo, to dunci jau var arī nomaskēt. Pēc zobuārsta (rīt) samocītu muti gan viņš ievēros.
Kā vienmēr, – es pateicos SievietesPasaulei!<br><br>- …un, tieši par ko…?<br><br>- par to, kā pieņēmāt mani tādu, kāda es esmu… – ar kļūdām, šaubām un pretrunām…<br><br>Ludmila<br>
(viesis) essa<br>Nu neesmu es svēta-un nevienā vārdā to neesmu apgalvojusi.<br>Ir gan mīlestība jānopelna-ar savu attieksmi,ar saviem darbiem.Un svešā ģimenā NAV ko līst,pat tad,ja esi pēc mīlestības izslāpusi, ka traka paliec.Nekad nevajag zagt to,kas nav Tavs-jo dzīve Tevi tā pēc tam aptīrīs,ka par maz neliksies…..paprasi Guntai,lai viņa pastāsta visu par sevi šeit,lai nav jāparkopē no citurienes viņas atklāsmes par savu dzīvi,bet nu lasāmviela interesanta,un arī dažai labai pamācoša……
Runā, ka esot divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Tā man tagad arī iznāk. Un vēl saka – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. To divu pirmo soļu pēc, laikam top arī trešais – atpakaļskats. Tā arī tā malka. Ir tādi, kas priecājas, ka ir ļoti daudz malkas. Man šī malka, cerams, jau nokurināta. Par pirmo soli zinu – kas izdarīts, izdarīts, tur vairs neko mainīt nevar. Otrais solis joprojām ir tikai tāds pussolītis. Vai būs nākamais pussolis, nezinu. Tad jau redzēs. Laiks rādīs.<br>Tagad gan kārta trešajam solim. Jaunības dienu atmiņām, manai versijai par bijušo.<br>Daudzi man prasa – kāpēc tu vispār precējies, ja jau faktiski no paša laulību sākuma krāpi savu vīru. Precoties krāpšana nebija mans mērķis. Tā vienkārši notika. Tad, kad precējos, man likās, ka mani piemeklējusi vienīgā, īstā, lielā mīlestība. Pats sākums jau arī nebija, kā visiem citiem apkārtējiem. Vīrs toreiz bija laulībā ar savu otro sievu, viņiem nesen bija piedzimis mazulis. Bet es to vīrieti vēlējos sev. Darīju visu iespējamo un arī pat neiespējamo. Braucu pie viņa uz darbu, meklēju ieganstus, lai satiktos. Tad viņam uz kādu laiku bija ļoti tālu jāaizbrauc. Tālu. Jālido ar lidmašīnu. Sieviete ar mazu bērnu tik tālu uz vairākām nedēļām nevarēja aizbraukt. Es gan varēju. Tā arī izdarīju – devos ciemos, pārvarot gaisa gabalu. Tur arī radās mans pirmais bērns. Atbraucu no ciemošanās ar mazuli vēderā. Tā kā visi bērni man nemaz nav no gadiem ilga mīļākā. Bērni gan tagad zin, kurš ir kura tēvs. Sieviete jau nekādi nevar noslēpt īsto bērnu skaitu un to, kurš ir bērna tēvs, normāla sieviete zina arī bez paternitātes noteikšanas.<br>Ar vīru laulībā mēs dzīvojām skaisti. Tā vismaz citi uzskatīja. Lai taču citiem tiek kāds labums. Es gan no paša sākuma, it kā vīlusies, zināju, ka vīrs regulāri izmanto mīļāko vai, kā nu viņš tās sauca, pakalpojumus. Es taču biju jau trešā oficiālā sieva. Lai nu kā, iepriekšējās divas laulības vīram bija beigušās it kā sieviešu dēļ. Oficiāli, bet patiesībā? Viena pagale nedegot.
un to Staburaga forumā rakstīja Gunta Leona pie tēmas "kultūras dzīve"
1.Kultūra nav tikai romāni un muzeji, bet arī cilvēka kultūra.<br>2.Kāds anonīmais tagad laikam jūtas baigi lepns.<br>3. Man personīgi "atkožas" tas, ka rakstu ar savu vārdu, neslēpjos aiz kaut kādiem nikiem, rakstu 1. pers. Vēl jau tam viesim varu ieteikt pameklēt par minetu (ja zin, kas tas ir), par izsistiem zobiem, par klasesbiedru satikšanos….<br>4. Sievietespasaule ir laba, skaista, interesanta, uzticama. Tiem,kas grib zināt dzīves patiesību par mani, es to neslēpju. Neslēpju arī aiz mākslinieciskās patiesības.<br>5. vairs nav laika, kamēr nav tumšs jāpaspēj pie Platona.
Njā, izskatās, ka te kāds reāli G.Leonai pazīstams cilvēks uzdarbojas un izgāž savas emocijas, ar kurām pats/ vai pati netiek galā. Katrs pats par savu dzīvi atbildīgs, un nosodīt par kāda mīlēšanu nevar..tas vienkārši notiek un viss.
Guntai Leonai.<br>1.kultūra arī ir rakstīt vienu viedokli par vienu tēmu,ko pati cel gaismā-nevis katrā i-neta lapā raksti kaut ko citu.Tu taču sevi uzskati par ļoti krutu žurnālisti,kura savlaik pat avīzi vadījusi(kaut gan lapele vien bija)<br>2Es nejūtos lepns-bet gan pārsteigts,kādos melos Tu pati dzīvo- vai neriebj?<br>3.Tas,ka raksti ar savu vārdu ir vērts tik cik melns aiz naga.Un to,kas ir minets mīļā,Tu jau esi aizmirsusi,un zobi Tev ir salikti,un klasesbiedru tikšnās te nav tas par ko iet runa….<br>4.Patiesību Tu neslēp-bet gan katru reizi pasniedz savādāk-atkarībā no mēness fāzes.Pilnmēnesī nāk ārā šausmu stāsti,tad atkal,konts tiek publicēts,lai ziedo naudiņu,tad Šķēle piesaukts pie Tavām visām nelaimēm.<br>5.Tad vēl aizmirsu pieminēt-santīmus esi iemācījusies skaitīt,šampi vēl dzer no kristāla vāzēm,uzdzīvo par savlaik tipogrāfijā cilvēkiem nesamaksāto algu?
(viesis) Ginta <br>Tad,kad Tavu vīru savāks kāda no šitādām "mīlestības alkstošajām",paskatīsimies,vai tad kaut ko skaistu teiksi par šo tēmu!
Vīrieti nevar tā vienkārši "savākt", nav jau nekāds velosipēds! Ja tā domā, tad skaidra tava attieksme par attiecībam..Tās veido 2 cilvēki un abi pieņem lēmumus.
Gluži manas domas – ja reiz vīrieti savāca no attiecībām, tātad tās jau tāpat tuvojās nelaimīgām, pa laika ritējumu izstieptām un abiem mokošām beigām. Tādā gadījumā somu duncis šo mirstošo saiti vien pāršķeļ, nekādas zagšanas.
Nu beidziet te gudri runāt-jebkuru vīrieti kaut uz laiku,bet var savākt,lai kādas brīnišķīgas attiecības arī nebūtu.<br>Es pieļauju,ka Tavs vīrs arī viens pieņem lēmumus,kaut gan Tev liekas,ka kopā ar Tevi……bet lai jau Tev tiek tas prieciņs,ir redzētas tās pašpārliecinātās….
palasiet šo te: http://sievietespasaule.lv/santa_intervija_ar_gundaru_skudrinu
> redz kā, <br><br>lai Dieviņš dod, ka Tev reiz šie vārdi par citu laimes nejaukšanu un siržu nelaušanu nav rūgti jānožēlo!! Jo zini – dzīvē viss notiek pa spirāli un var gadīties, ka Tavā miera ostā, kur veikli ietilpināti kā vīrs, tā mīļākais, iepūš bargi un nemierīgi vēji. Un lietas, par kurām savā lepnībā esam reiz paziņojuši, ka tās nekad nenotiks, piezogas negaidīti. Un var gadīties, ka tad gaudosi Tu – līdz kaulam skaudri. Bet kā jau teicu – lai Tev izdodas nodzīvot dzīvi bez tā.
Viss ir bijis mana mīļā….viss…..un līdz kaulam….tāpēc arī runāju….un nekāda miera osta nav un nebūs….<br>Bet ir viens,bet…….ES NEKAD NEJAUKŠU SVEŠU ĢIMENI,LAI KĀ MAN GRIBĒTOS….tieši tāpēc man ir mīļākais,no kura es nekādas saistības neprasu,un viņš no manis arī nē…..tagad Tu atširību redzi????????
nu, ļoooti labs 🙂
oho, tik spēcīgi uzrakstīts! Tas tik ir talants izteikties tā, ka neviens nepaliek vienaldzīgs.<br>Es neesu soģis, lai kādu tiesātu,jo ir tā, ka nekad nevaram būt droši, ka reiz nebūsim līdzīgas izvēles priekšā un nekad nevaram būt pārliecināti, ka rīkosimies tā kā tagad uzskatām par pareizu, jo bieži vien nonākot kādā situācijā rīkojamies pilnīgi pretēji tam kā pirms tam uzskatījām par pareizu.<br>Ludmila, paldies par kārtējām emocijām :).<br>Ar cieņu, Anita