Ābolu sniegs un lidojošs arkls

Tas jau bija prognozējams, ka normāli tas trakais karstums nebeigsies. Un vakardien tas Vidzemē un, cik zinu, arī Latgalē un vēlāk arī Igaunijā labi nebeidzās… Patlaban jau esmu tikusi tiktāl līdz sakariem, ka mājās darbojas viena fāze elektrības un ar vairākiem pagarinātājiem varu pabarot savu &lt;i&gt;kompīti&lt;/i&gt; un uzrakstīt par saviem vakardienas pārdzīvojumiem :)<br />
Vispār jau vakar bija ļoti priecīga diena – svinēju otro kāzu jubileju. Atbraukuši laukos, savācāmies neliela kompānija atzīmēt šo dienu. Sākumā visi glābiņu meklēja tikai dīķī, jo bija taču nenormāli karsts – ēnā +32 grādi!!! Arī mūsu pikniku centāmies organizēt tuvāk pie ūdens, zem skaistās, zaļi kuplojošās kļavas. Kādu stundiņu, pusotru jau pasēdējām – šo to uzgrillējām, uzsaucām kādu tostu ar „Rūgts!”, ieēdām. Tad sākām ieklausīties, ka kaut kur aiz meža tā kā dzirdama pērkona bubināšana. Bet domājām – gan jau paies garām. <br />
Pamazām gan radās sajūta, ka tikai virs mums ir baltas debesis, bet visapkārt savelkas tumši zili mākoņi. Te pēkšņi dabā iestājās dīvains klusums, vēl tā pravietiski noteicu: „Gluži kā klusums pirms kaut kā traka!” Un, ziniet, nebija ilgi jāgaida! Ātri norīkojām, ko katrs ļaunākajā gadījumā nesīs un sākām jau tā laicīgi vākt visu uz iekšu. Tikko bijām pārkāpuši mājas slieksni, uznāca milzīīīgs pūtiens, iestājās tumsa gluži kā naktī, tikai tā trakā „fotografēšana” no debesīm! Dažs sāka meklēt jau svecītes, jo istabā tiešām bija pagrūti vienam otru saskatīt, jo elektrība pēc pāris brīdinošām noraustīšanās reizēm bija pazudusi. Daži stāvēja pie loga un noskatījās, kā tuvējā mežā bērzi tiek liekti tik zemu, ka likās – tūlīt, tūlīt pārlūzīs. Arī bumbierīte tika noliekta gandrīz līdz ar zemi – bet izturēja. <br />
Tad nāca nākamais pūtiens. Un… sākās ābolu sniegs. Tētis tik jokojot noteica, laikam 7 āboli vēl palika kokā! Bērnus (arī vecākus), protams, ne pa jokam satrauca skats, ka viņu iemīļotais batuts brīžiem tiek pacelts gaisā. Tas gluži kā žonglieris cirkā brīžiem turējās tikai uz vienas kājas un tā vien liekas, ka tūlīt, tūlīt tas tiks aprauts riņķī un „iestādīts” mazajā puķu un zaļumu dārziņā! Tomēr pierimstot vējam, izrādījās, ka tas bija mazākais. Te pēkšņi kāda cauri stiprajam lietum pamanīja, ka lauka vidū aiznesta metāla vanna, kas iepriekš stāvēja šķūnītī. Kāds cits ziņoja, ka kļavai, zem kuras vēl pirms 10 minūtēm sēdējām, gandrīz puse nolauzta. Atklājās, ka nolauzta arī puse bumbierābeles… Te pēkšņi mums gar acīm nozibēja tumšs, pārtraucot mūsu O! un Āa! – gadiem augušais vītenis pie mājas siena gluži kā lavīna nogāzās pie zemes. Un tad nāca pēdējais – lidojošais arkls! Mammai uz viena akas vāka novietots dekoratīvs veco laiku metāla (smags!) arkls, kas nostiprināts uz koka pamatnes, kurai virsū sakrauti akmeņi. Varat tikai iedomāties, cik stiprs bija vējš, ja kaut ko tādu spēja pacelt gaisā un apgāzt…<br />
Nevarējām vien sagaidīt, kad varēsim tikt laukā un varēsim novērtēt patiesos postījumus, jo šeit aprakstītā aina pavērās tikai no viesistabas loga. Gaiss, protams, bija kļuvis nesalīdzināmi svaigāks. Pastaiga basām kājām pa salijušo mauriņu bija dievīga. Ar krustbērniem palēkāt pa siltajām peļķēm arī bija vienreizēji! Izrādās, ka mūsu dārzā citu postījumu nebija, toties kaimiņiem līdzīga postaža kā mums – nolauztas kļavas, augļu koki, saliektas teltis utt. Arī citur tuvējā apkārtnē – Smiltenē, Valkā, Valmierā, Gulbenē – lauzti koki, elektrolīnijas pušu. Skats ne pa jokam. Radi no Valkas ziņoja, ka draudīgais negaiss, kas vakarā tuvojies, aizgājis uz Igauniju. Ieskatoties igauņu &lt;i&gt;delfos&lt;/i&gt;, bildes patiesi šokējošas – norauti jumti utt. Pie mums elektrība pamazām atgriežas, sakari arī normalizējas. Tiem, kas bija šīs stihijas aculiecinieki, droši vien, līdzīgi stāsti krājumā, tiem, kam tas gāja secen – esiet priecīgi!<br />
<br />
P.S. Bilde tapusi šorīt, kad nav vairs ne miņas no draudīgajiem mākoņiem un zibeņiem…