Atkal par komentiem

Kas “uz sirds” par to rakstu. Atkal par komentiem internetā. To, ka komentārus “ieklikšķina” tie, kam vispār nav, ko teikt vai ir tikai vēlēšanās citu aplikt sen skaidrs.
Atkal “uzpeldējis” sieviešu diskriminācijas jautājums. Te ir komentārs – vajag sniegt informāciju. Vajag, vajag, vajag domāt un rūpēties par sevi. Pie raksta, kur kārtējo reizi pasaka, ka sievietēm par vienādu darbu ar vīriešiem maksā mazāk nekā vīriešiem, ir komenti – lai viņas aiziet pacilāt 100 kilogramīgus baļķus, redzēju tavu sievu tualetē, labi izskatās… Tur, manuprāt, sakne visām nebūšanām, kurās esam – attieksme, pašu attieksme pret visu apkārt notiekošo.
Cilvēks ir vientuļa sala, kurš tikai dažkārt satiekas ar citu vientuļu salu. Tikai daudzas vientuļas salas ir samestas vienā bedrē, vienā maisā, kur tām salām neizbēgami jāsatiekas. Esot vienā maisā, kaut kā jāvienojas, jāaprunājas… vai tikai otra sala jāapspiež, jāaptaisa… Bet ja nu aptaisa tik viena sala, citas aprunājas? Dilemma dilemmas galā…
Esot veikta kaut kāda aptauja, kur iegūts tāds rezultāts – vairums cilvēku no Latvijas aizbrauktu, bet tajā pat laikā viņi nevēlas, ka te iebrauc viesstrādnieki. Tikai – vai ir veikta aptauja, kāpēc viņi grib aizbraukt? No labas dzīves neviens prom nebrauc.
Es arī varbūt gribu aizbraukt, bet negribu, ka manā vietā atbrauc ķīnietis, kurš pat rakstīt latviski neprot…
Un ir taču atšķirība, vai dzīvot kaut kādu laiku Āfrikā ir mans mūža sapnis, vai aizbraucu tāpēc, ka Latvijā nav iespējams strādāt. Bet komentos aptaisa autoru jekurā gadījumā, neraugoties uz to, ka uzrakstīts skaisti. Par melno kontinentu neaptaisa te. Labi, ka tā. Skaisti.
Un vēl – katra vientuļā sala lasa to, kas interesē…