Ceļojums uz bushu

Brauciens ciemos uz bušu (laukiem) pie Makasa ciema šefa ilgst vairāk kā piecas stundas. Bezceļš pārmijus mijas no koši sarkana vai balta māla augsnes līdz smilšainai pludmales smilts ainai, kas ne tuvu nelīdzinās tiem labajiem lauku bezceļiem, kas mūsu zemēs sastopami. Viss lietus sezonu izdangāts. Vizīte, kas paredzēta, lai aicinātu šefu dot vienu cilvēku, ko apmācīt cilvēktiesībās, jo viena no Zambijas problēmām ir precības un sekss ar nepilngadīgajiem, beidzas 5 minūtēs, jo lielais šefs redz viesojas Kasamā. Tieši no kurienes mēs braukuši. Visas darīšanas jākārto vispirms pie ciema šefa, kas netiek ievēlēts, bet gan dzimtu dzimtās pārmantots. Etiķete prasa, lai vienmēr kaut kas tiktu atvests kā ciema kukulis. Parasti kanna ar eļļu, pāris pakas sāls un cukurs. Standarta runāšanas cena. Kasamas rajonā vien ir cetri šefi. Tālākais hierarhijā nāk senior šefs un tad ir visas provinces vadītājs. Bez viņu ziņas teritorijā nekas nenotiek. <br />
Tā nu atdevuši savas paciņas šefa mājiniekiem, dodamies atpakaļ tādu pašu attālumu. Deviņu stundu bezceļš mani atstājis bez smadzenēm un iekšējie orgāni, šķiet apmainījušies vietām. Paris reizes ar visu spēku esmu ietriekta griestos un pāris reizes ietriekusies stiklā, par laimi dzīva un vesela, pa starpām pamājot katram bērnelim, kas izplestām acīm skatās un rāda uz mums ar pirkstiem. Mašīnas te redzamas reti, ja ne vispār nemaz, cilvēki 30, 40 km pārvietojas ar kājām, labākajā gadījumā kāds ar riteni. Mēs- muzungu, baltie dolāri, Amerika un give me money ir kā spīdošas ziemassvētku eglītes. Bērni šoreiz iztiek bez dāvanām. Lielākā daļa mums pietuvojoties aizbēg kilometra attālumā. Un mazie bembu pratēji, kas angliski vien ok un goodmorning vien māk pārspļaut, varen labi no mazotnes satrenēti uz angliski naudas prasīšanu. Izstiepj rociņu un žēlabainām acīm lūdz. Un tikai tad, kad redzu māti ar lielu čemodānu, diviem maziem bērniem un milzu tašu mērojam kājām 30km uz nekurieni, man sariešas asaras, skatoties, kā viņa laimīgi sēž mūsu džipa piekabē, lai pavestu kādu gabaliņu. <br />
Bērni. Visur neskaitāmi bērni. Daudzsievība ir pieņemta Zambijas tautas norma un vairākas dējējsievas ar noskrandušiem bērniem piepopulē visus ziemeļu bušus. <br />
<br />
Tomēr nevar teikt, ka mūsu ceļš līdz šefam ir bijis bezjēdzīgs. No vietējām mājelēm nopirkts banānu ķekars ar kādiem 60 banāniem par nieka 6000 kvachaam (60 santīmiem), tikko svaigas no upes noķertas 6 karpas, zemesrieksti caulās saņemti no kāda ciemata ūdens kvalitātes tualetes celtniecības uzrauga, tāpat arī kasawa- koka stumbrs, ko var ēst gan ceptu, gan svaigu (garšo pēc kartupeļu un pupu sajaukuma), viens labi trekns gailis un paris speciāli olu dēšanai paredzēti žagaru saišķi. <br />
<br />
Labākais tikai gaida. Jau otro dienu un vēl turpmākās divas ūdens visā Kasamā nav pieejams, arī elektrība, kam seko- visa ēst ne/ gatavošana uz elektriskās plītiņas. Tam visam seko līdz interneta pazušana. Welcome to Zambia. <br />