naktis, kad sienāži sachukstas

Naktis piesētas tūkstošiem zvaigžņu un liekas, ka viss atblāzmojas simtreiz spožāk kā tajās augusta naktīs, kad draudzenes dārzā lavījāmies skatīties zvaigžņu lietu, pa kluso malkodamas pirmos alkoholiskos kokteiļus. Šī naksnīgā tumsa man uzdzen nesaprotamas bailes, kas nepameta mani bērnībā, kad vienīgais drošais glābiņš likās pārvilkt segu pār galvu līdz nepietika gaisa elpošanai. Gulēšana zem segas pār galvu vēl joprojām palicis par ieradumu, toties bailes no tumsas pazuda līdz ar bailēm no augstuma. Man likās vajadzīgi izaicināt tās atkal un atkal, vai nu meklējot vientulību simtsmetrīgā pagrabā bez niecīgākā apgaismojuma, vai lecot ar gumiju. Es nespēju izskaidrot, bet sešos vakarā, kad paliek zili melns kā peklē, šeit Āfrikas dienvidos manī iestājas paniskas bailes. Ietinos vairākās segās zem milzu moskītu tīkla un ieraujos stūrī pie sienas, lai jau astoņos dotos pie miera un gaidītu rītu ar skaidru sauli, kas nu jau sākusi tveicēt.<br />
<br />
Viss nonāk pie adaptēšanās likuma. Zāles stiebru šalkoņa, vārnu kāju dipoņa no rītiem pa mājas šīfera jumtu, zāles dedzināšanas čabēšana un dīvaino lapseņu, milzu ķirzaku ar zilo galvu pastāvēšana. Man vajag mazlietiņ laika, lai nebaidītos no aicinājumiem uz mājām, bērnu mīlestības izteikšanu no putekļainajām mutēm un prestiža veikala pārdevējas komplimentiem par manu meikapu. Mazdrusciņ, un es uzlūkošu to visu, ja ne gluži kā mājas elpu, bet vismaz kā vietu, ko baudīt.