izgaršot dienu

Otrā saules cepinātā diena un mana āda pārvērtusies sarkanā paprikā. Cepina pa dienu, bet vakaros kā vēsā atvasarā. Saldais kartupelis tomēr šķebina. Drusciņ jau var, bet labāk pieturēties pie īstiem, kā te tos dēvē „irish” kartupeļiem. Papaiju augļu pilnas palmas, guavas lēnām beidzas, apelsīni skābi kā citroni. Pie visa vajagot pierast, lai jau, laika diezgan. Mūsu apgabala līderis šodien varen steidzīgs- vajagot pielikt enerģiju un pats aizsteidzas pa priekšu ar savu grabošo riteni. Otrā diena uz riteņa, saule beidz nost, bet viņam vajag vēl ātrāk. <br />
<br />
Es domāju par nabadzību. To, kas te un to, kas tur- Eiropā. Nesalīdzinot. Vispārinot. Viss retoriski izdomāts un salikts pa plauktiņiem, bet skatoties pārjūru vienībās- tāds haotisks vien sanāk. Tā Latvija droši vien ir ļoti bagāta valsts- viņi smejas. Es mēģinu skaidrot par krīzi, bezdarbu un nabadzību, kas noved pie vēl lielākas nesaprašanas. Nē, nu nevarot būt, ka Eiropā esot nabadzīga valsts, tas nekur nav dzirdēts. Vai tad šitādi netīri, baskājaini bērneļi ar skraidot tur?! Samulstu un mēģinu skaidrot, ka mums tur tāda ziema un sniegs, ka tā jau nemaz nav. Nabadzība jāmēra baļļu sistēmā, lai vieglāk nosaukt. Un kāds nu labums no tā?! Es nezināju, ka Āfrikā dzīvo bezpajumtnieki. Nu re, kurā latiņā viņi piederētos?!<br />