Pasaka “Pelēkā bulta”. 3.daļa

…un tajā brīdī… Viņa klusiņām ienāca mana istabā…<br />
<br />
* * *<br />
– …Tu…? <br />
<br />
– Es negaidīju Tevi, Īrisa… <br />
Nāc šurp, mīļumiņ! <br />
<br />
– …ak, cik Tu esi netīra… <br />
…ejam…, – nomazgāsim rociņas, sejiņu… <br />
<br />
– Ko…? <br />
…kājiņas sāp…?<br />
<br />
Es paņemšu Tevi uz rokām!<br />
<br />
– …ak, Tu…, mana mīļā… – mana kroplīgā, klibā laumiņa…<br />
<br />
* * *<br />
…atceros…, kā pirms pusotra gada… – mēs satikāmies pirmo reizi… Tu slēpies šajā – tukšajā, pus-izremontētajā dzīvoklī… <br />
<br />
…un, arī toreiz bija… – melnā piektdiena… <br />
<br />
…Tu baidījies no haosa, no svešiem cilvēkiem, no kartona kastēm un parējām mantām, kas tika krāmētas, šķiet, nepārtraukti…<br />
<br />
…Tu bija tik nikna… – kāvies…, mēģināji mani iekost ar saviem garajiem zobiem… Un šausmīgi baidījies no manas mincītes Giņkas…<br />
<br />
* * *<br />
…bet…, es ieskatījos Tavās šķībajās dzeltenajās actiņās…, un… nosaucu Tevi skaistā vārdā – Īrisa…<br />
<br />
* * *<br />
Un mēs sadraudzējamies… <br />
<br />
* * *<br />
…Tu – nelaimīgā kroplīte, es…, nu jau…, šķiet, – pārliecināta vientuļniece… <br />
Gan Tu, gan es… – mēs katra… savā dzīvē sākumā ilgi raudājām… <br />
<br />
…bet, pēc tam… – Tu sadauzīji Maģisko spogulīti, kas Tev meloja…, bet es… <br />
<br />
– …es nomiru.<br />
<br />
Vai bija vērts tomēr pamosties no nāves? <br />
<br />
Nezinu.<br />
<br />
* * *<br />
Un tā…, mēs ar Tevi nolēmām uzrakstīt… Pasaku… – par Ļauno lāstu… <br />
<br />
…sarežģīto Pasaku pieaugušajiem cilvēkiem…<br />
<br />
…par sievietes vienaldzību…, par “vēso” aprēķinu…, par naidu…, par nodevību un par noziegumu… <br />
<br />
* * *<br />
…Pasaku par…, par… – sievietes vientulību…<br />