Dažubrīd liekas, ka kam man tā atsevišķā interese pret kādu grupu kopumu?! Būtu darījusi savu darbu un viss būtu puslīdz normas robežās. Bet es mijos kārtējo reizi uz kārtējo ciemu, lai kārtējo reizi nolasītu „lekciju” ka atbildi uz jautājumu „kā tu vari mums palīdzēt?!” Ja runājam par palīdzību, tad tā ir saīsināta līdz pavisam sīkai vienībai, kas saucas materiālais pabalsts, konkrētāk- nauda. Šis vārds kļuvis par mana vājuma pazīmi, konkrētāk- galvassāpēm un verdošu emociju izvirdumu, dzirdot vienus un tos pašus nodrāztos tekstus, vienus un tos pašus atteikumus un attaisnojumus uz maniem risinājumiem. Pēc pašas iniciatīvas dodos satikt HIV + cilvēku un to atbalsta grupas locekļus, pirms tam piebilstot, ka man nav iespējas materiāli atbalstīt šo grupu. Protams, protams, pēc pirmajām desmit minūtēm gribējās celties un teikt- „paldies”-jūsu skolai tualetes uzcelsim, bet jūs redzēt negribam. Tomēr sēdēju un klausījos. Mēģināju skaidrot vārda „palīdzība” dažādos aspektus un, ka „iedodot cilvēkam zivi nepalīdzēsi, jāmāca makšķerēt”. Jā, jā, viņi māj ar galvu, saprotam, ka jūs tikai brīvprātīgais, bet kā ar jūsu valsti, kā tā var palīdzēt?! Smieklīgi, bet tieši šo pašu jautājumu dzirdēju dienu iepriekš no invalīdu kluba. Nezinu, smieties, raudāt, vai sist galvu pret sienu. Kad prasu, labi, kāds jums ir plāns, kur naudu ieguldīsiet, kā nopelnīsiet?! Audzēs vistas. Zinot labu piemēru no tā paša invalīda kluba, kuri audzē broilerus 4 gadus un nopelna tikai nākamajiem broileriem, man nolaižas rokas. Uzdodu jautājumus bez atbildēm. Labi zinu, ka vistu bizness nes naudu ģimenei, bet ne peļņu biznesā, ņemot vērā „biznesa” apjomus parastās klases līmenī. Viss aprobežojas ar ideju- audzēt. Kad piedāvājam risinājumu, ieguldīt naudu biznesā no jau esošajām vistām, atskan smiekli. Neviens tā nedara. Neviens neiegulda tachu savus līdzekļus, labāk ir lūgt palīdzību.
Sapratuši, ka naudu neesmu sev sabāzuši kabatās, lai laipni dalītos, sanākušajiem manāmi noplok interese. Lai nu kā, atdodu viņiem savu vienīgo grāmatu par reālu HIV pieredzi, uz ko atskan „Tu tacu redzi, ka mēs esam daudzi, kāpēc atnesi tikai vienu grāmatu?!”
Uzkāpju uz sava velosipēda un minos kārtējos kilometrus Zambijas svelmē.
2 komentāru
nja, murgs kaut kads. Izlaisti tie cilveki tur ir, stradat un doamt pasi vairs negrib, barojamas mutes. bet vini nav vainigi, gudrie baltie- eiropa un asv- jau iedreseja vinus pavertam mutem gaidit maizi un naudu. atkarigi kluvusi. jutu tev lidzi, drosi vien sajuta, ka esi ka viena maza skudrina cina ar mega lielam vejdzirnavam. galvenais- nenemt to pie sirds, megini abstraheties. dari, cik vien vari, bet nepardzivo tik loti!
Nauda, nauda… naudu iedot visvieglāk. Pašiem devējiem visvieglāk. Un valda tak grandiozs stereotips – ja melns, tad vergs, slinks, ņēmējs… Tik to stereotipu mēs paši turpinām uzturēt, attīstīt… Te nu redzam – tam, kam dod, vajag vēl un vēl. Turieties.