Pēc neskaitāmas labošanas, Valdasa riteņa riepa saplīst pavisam. Atstāju viņu mājās, lai pati dotos darbos. Pēc kārtējās skolas apciemošanas, dodos uz Location, lielāko tirgu, lai izmeklētos sev tīkamāko cetengu (auduma gabals, kā to dēvē Zambijā- izmanto gandrīz visur- sien ap gurniem, pārnēsā bērnus uz muguras, rotā galvu utt.)
Un tieši tirgus vidū pie manis piebrauc princis. Ne gluži baltā zirgā un ne tuvu kabrioletā. Princis tāpēc, ka princis, un tāpēc, ka vārdu vēl joprojām kauns būtu prasīt.
Izstāstījusi savus tās nakts piedzīvojumus ar korumpētajiem policistiem, viņš sastūķē manu riteni bagāžniekā un ved uz krogu.
Ņemot vērā manu pamanāmību un projekta aizliegumu lietot grādīgos, krogiem metu ar gabalu. Bet, ja jau, tad jau.
Aukstais sidrs no ledusskapja ieplūst manās attīrītajās asinīs un reibina, reibina, reibina. Ir karsts dienvidus, kad mēs starp vietējiem izdejojam vienu no Zambijas hitiem „Jori, Jori”.
Un man liekas, ka es esmu atpakaļ turpat, kurp kādreiz biju.
