Esmu sev apsolījusi nekad nevienam vairs neuzdot šos jautājumus. It kā virspusēja un pieklājīga apvaicāšanās, teiksiet? Nekā, aizvainojoši un nepatīkami.
– Kad tad tev būs kāds nopietns draugs/ tu mūs iepazīstināsi ar savu draugu?
– Kad tad jūs precēsieties?
– Kad tad jums būs bērns?
Nu bāc!!! Ko tad atbildēt? Apsēsties un stundas garumā sākt izklāstīt savas privātās dzīves līkločus, sāpes, priekus un pārdomas?
Vai tie, kas tos uzdod ir aizdomājušies, ka aiz katra no šiem jautājumiem tam otram cilvēkam varbūt slēpjas negulētas naktis, izraudātas acis, problēmas, sāpes un pat privātas traģēdijas?
Tas ir kā katru reizi kaisīt sāli brūcēs, kas vēl tikko sulojušas.
Un galu galā – kāpēc visiem jādzīvo pēc viena standarta? Ceļu ir tik daudz, katrs var iet pa savu.
