Pirms kādām trim dienām pa TV redzēju Panorāmu pa seniem laikiem. Tur runāja arī par labiem darbiem, rādīja, ka uz kaut kādu bērnu namu aizvesti lieli suņi, Amerikā esot modē suņu terapija.
Var teikt, ka es jau vairākus gadus dažkārt “gāju ciemos” pie bērna invalīda ar savu zeltaino.
Kā gandrīz piecdesmitgadīgā sieviete iedzīvojusies puikā, kuram prasti runājot ir caurums smadzenēs, ir cits stāsts. Manuprāt, viņa ar dara labu darbu, uzņemoties audzināt puiku, kurš savai mātei piedzimis gados 17, kurš pats tik 2 gados sācis staigāt klibojot, kurš neko nesaka…
Kā uzzināju, ka zeltainie retīveri bērnus neapceļ? Vispirms jau tad, kad ciemos atbrauca bijusī kolēģe ar apmēram 3gadīgu dēlu. Teicu – uzmani puiku, suns ir stiprs, ka neapgāž. Tikai Fidža staigāja zēnam visu laiku no aizmugures un pati sargāja viņu – ka tik kas nenotiek. Un mazdēls… Jāja uz sunes, bakstīja acis, šūpoja asti. Mums, pieaugušajiem, jau pašiem bija bail, ka suns aizsargādamies nekož.
Tad šo to palasīju par suņu terapiju. Tā arī darošāka nepaliku, tik nu jau zinu to, ka tikai pieskaršanās vien sunim, dod daudz. Tā mēs arī sākām iet ciemos pie Pepes, kuram patīk Fidža. Arī tad, kad puika ir ciemos, pirmais viņš pa savam sasveicinās ar zeltu.
Tagad zēnam ir savs draugs – taksis, kucēns, bet abi viens otram skrien pakaļ nemitīgi. Uzvarētājs sacensībās gan vienmēr ir suns.
Zelts ir zelts
Dalīties.
