Nebija laika rakstīt, jo lidoju. Tāpēc sameklēju vecu gabaliņu, ko biju uzrakstījusi pēc toreizējās lidošanas. Tagad tik, lai jūs ko saprastu, jāuzskribelē kas ievadam līdzīgs.
Lidoju naktī. Neko daudz neredzēju – tumšs bija kā jau naktī. Tik tie pie mājām izliktie ķirbji – svečturi bija bezgala skaisti. Daudz degošu ķirbju bija pie mājām. Jā, jā bija tie Helovīna svētki. Ievazāti, atvesti svētki. Mums tādu nav. Nu un. Vai tad svētku ir par daudz? Kaut katru dienu lai ir kādi svētki. Priecāsimiem par svētkiem. “Atradīsim” prieku, par ko priecāties.
Kaut kādās vecās tradīcijās esot minēts, ka oktobra pēdējā naktī visām tām sievietēm, kas var lidot, ir jālido. Es varu. Paņēmu veco slotu, kura nodilusi kā tāds strupulis, sniega slaucīšanai vairs nederēs, bet lidošanai man bija gana laba un devos ceļā. Kaut bija tumšs kā jau naktī, šoreiz prieks bija. Degošajās liesmās.
Ja kāds grib izlasīt par aprakstīto lidošanu, tad – lūdzu.
Runā un runā par globālo sasilšanu, bet pie mums tagad tāds īsti ziemīgs aukstums. Sniega gan tā pamaz, ielas slidenas. Šodien pat nokaisīja ar kaisāmo granti it kā vēlēšanas drīzumā tuvotos. Vasarā jau sniega nebūs.
Labi, ka tā sniega maz, sniega slaukāmā slota nav nodilusi – man būs laba. Rīgā tak kaut kā jātiek. Lidošu kā jau raganas. Labi, ka man nav mazu bērnu – kā varētu reizē turēt slotu un bērnus, nezinu. Bērniem gribētos tikt uz Rīgu. Lidojot pa gaisu, vilciena biļete viņiem nebūtu jāpērk.
Es lidošu. Ka tikai nenosalstu šajā aukstumā. Cepures man nemaz nav. Būs vien jāsien kažokādas šalle ap ausīm. Vējš gan to var noraut. Es redzēšu, ja tā gadīsies, aizlidošu pakaļ.
Fu. Rīgā esmu. Forši, skaisti viss no augšas. No šejienes labāk redzams viss. Ne jau velti es saku, ka visizteiktāk mūsu valsts nabadzību un bagātību var redzēt tieši Rīgā – blakus veciem, gadiem neremontētiem namiem, nu jau graustiem, slejas dižas jaunceltnes.
Ēst gribas. Tikko biju savās mājās, bet vienalga ēst gribas. Kā tad es iešu glaunā restorānā ar slotu? Ārā slotu atstāt arī nav droši – ka nenozog. Kā tad es tikšu bez slotas mājās? Ar vilcienu braukt negribas.
Iztikšu bez ēšanas. Jāiztiek. Man gan ļoti patīk – glauni, lēnām, visu padod, pienes. Dārgi gan. Bet tas jau sīkums – ja nav naudas, no tās pasēdēšanas mazāk tās nepaliks.
Jā, jāiztiek bez ēšanas.
Ko darīt ar dažādu muzeju, izstāžu apskati? Gleznas jau var vērot arī pa logu. Bet tas nu nav tas. Kaut glezna ir liela, tas tomēr nav tas, kā uz to skatīties bez stikla caurspīdīguma. Par kāroto rotaslietu apskati nemaz nerunāju. Meklēt un vēl blenzt uz tām caur stiklu nav manā dabā.
To slotu vajadzēja atstāt mājās. Kā tad es tiktu uzRīgu? Tāpat kā citreiz – ar vilcienu.
Ar vilcienu braucu tikai darīšanās. Šoreiz Rīgā gribējās dabūt tikai prieku. Skumji, bet prieka pēc kādreiz uz Rīgu braucu tikai ar mašīnu. Nu jau gadus 10 to nedaru. Traka es esmu – to pierāda kaut tas, ka tagad atlidoju ar slotu, bet tik traka, lai ar mašīnu nosistu kādu citu gan neesmu. Braukšanas tiesības arī sen beigušās, neatjaunoju. Lidošanai ar slotu nekādas lidošanas tiesības nevajag. Es ceļā nevienu arī nesatiku, pat neredzēju.
Vienu mērķi realizēju – Rīgā esmu. Prieku nedabūju. Laikam izbeidzies. Palicis mājās? Lidošu atpakaļ.
Ātri gan esmu savā pagalmā. Lidot ir lidot. To nemaz nevar kaut kādā gliemeža gaitā. Slotu nolieku savā vietā pie ārdurvīm. Lai stāv līdz nākamajai reizei. Te to nenozags. Man jāiet paskatīties, vai prieks nav kaut kur paslēpies.
