Piesnigušie koki ir tik skaisti. Brīnišķīgi skaisti. Arī – briesmīgi un nežēlīgi. Skaistumā raugoties, nemaz neienāk prātā, ka koks var neizturēt skaistuma smagumu un uzkrist virsū. Uzkrist, sakropļot, nogalināt. Nāve nav pārāk liela cena par skaistumu? Pie tam tādu skaistumu, kura tapšanā nav pieliktas ne mazākās pūles, kaut tikai izdoma.
Manu skaisto dzīvi, kuras veidošanā tiku ieguldījusi daudz pūļu, izdomas, darba, vienā mirklī izjauca kāds cits.
Negribu par to runāt. Ir tik skaists sniegs. Un latvenergo, kas laikam ir valsts valstī. Vai gudrā valstī var būt gudra valsts?
Vakar līdz pat dibenam grimu sniegā – tas skaistums no dzīvībkokiem kaut daļēji bija jānopurina – pavasarī un vasarā arī skaistums nepieciešams. Zaļš, bez sniega. Tieši tajā laikā kaimiņš no savas mājas lēzenā jumta ar lāpstu tīrīja nost sniegu. Skaļi skanēja mūsu vārdu pārmaiņa – tie veči gan bijuši duraki, varēja tak jumtus celt stāvākus.
Rīt atkal būs jāslauka durvju priekša, lai varētu izlaist sunes ārā. Slota ar tik sniega slaucīšanai tiek izmantota. Lidošanai ir pārāk auksts. Gan jau pēc kāda mēneša būs siltāks, tad lidošu atkal.
