Kundalila

Saule spīd kā karstajā sezonā un nogurušie kāzinieki, meklēdami izklaides iespējas, sameklē vietējo kravas mašīnu, kas sola vest uz 60 km attālo brīnumu. Ja jau, tad jau. Iepriekšējā dienā sarunātais buss nozudis tieši acu skatienam, tādēļ nekas cits neatliek, kā ņemt dārgāko kravinieku. Ceļš tiek papildināts ar banānu kaudzi un viss liekas itin jautrs līdz negaisam, kas attālo ceļu, virs galvām turot brezenta gabalu, pavada arvien slapjāk paliekošām pēcpusēm. Tomēr mērot atpakaļ ceļu, esot jau slapjiem, par šādu samaksu liekas muļķīgi, tāpēc dodamies tik tuvāk ūdenskritumam. Meklēt gan būtu īstais vārds. Kāpelējot pa slidenajiem akmeņiem, paveras milzu kraujas. Šķērsojam no metāla gabaliem saliktu tiltu, mēs pazaudējam cits citu. Koki apauguši nokarenām sūnām. Skats, kas parāda milzu kokiem apaugušu kalnu ieleju. Seko 100m garš lejupceļš, garām slīdošām čūskām un milzu sēnēm. Un tad. Paveras acīm neiespējamais. Kundalila ūdenskritums- tik skaists un iespaidīgs. Aizmirstas klepus un līdzi nepaņemtie džemperi, kur nu vēl slapjais dibens. Brīnumainā vieta pārspēj visas cerības un liek aizrauties elpai.