Nu jau atgriezusies ziema, kokus un ēkas, noklājot ar baltu sniega segu, bet atceries – vēl nedēļas sākumā uz ielām bija īsta slidotava un pavasarīgas peļķes. Kā martā.
Pie mūsu mājas krustojuma tāpat kā daudzviet citur kājāmgājēji sastapās ar īstu izaicinājumu. Lai nokļūtu pāri ielai, vispirms jātiek pāri aizbarikādētajai trotuāra malai. Tā. Zaļā gaisma, jāiet. Bet – kur lai sper kāju? Kā lai tiek pāri? Tikai divas iespējas. Sablīvēts sniega-ledus kalns. Dziļumdziļa peļķe. Kāda dāma iecērt savus zābaka papēdīšus sniega kalnā un itin veikli pārrāpjas pāri. Kā alpīnists. Palūkojos uz saviem zābakiem. Papēžu nav. Brienu peļķē un ātri esmu ielas otrajā pusē.
Nākamais rīts. Jau tuvojoties krustojumam domāju par divām izvēlēm. Peļķe vai ledus kalns? Stop! Kas tas? Peļķē guļ divi sarkani ķieģeļi. Hop-hop, divi soļi un esmu pāri. Tātad – bija arī vēl trešā izvēle. Tā, par kuru mēs pārējie nezinājām vai negribējām iedomāties. Tā, kuru izvēlējās kāds, kuru neapmierināja esošās divas. Ha, cepums viņam!
Un, ja kāds tev saka: Nu nav citu iespēju- vai nu tā, vai šitā. Atceries par tiem ķieģeļiem. Pārīti laikam derētu nēsāt līdzi.
Divi ķieģeļi peļķē
Dalīties.
