Nemaz nevar saskaitīt, cik reižu nācies dzirdēt – katrā sliktumā ir kāds labums. Es nu arī vienu esmu atradusi. Ne jau man pašai tieši. Kaķim. Vecās kaimiņienes kaķim. Ja es neatnestu no veikala kaķim barību, viņam nāktos meklēt ko pašam vai vienkārši nomirt badā. Ja man nebūtu uzbraucis piedzēries, ietu uz darbu, nebūtu laika citu kaķiem. Vecā kaimiņiene pati uz veikalu vairs neiet. Ja viņu apgādātu bērni un mazbērni… Ir kā ir. Ja tantei būtu riteņi, būtu briesmīgi daudz tramvaju.
Vēl biežāk iecienīti teikt – liktens tā lēmis, kā Dievs lēmis… Tikai – ja pirms kaut kāda laika tas Dievs uztaisīja cilvēku, tad viņš nevar pārdomāt? Labot savu kļūdu un likvidēt cilvēku? Dieviņš tā nav lēmis? Kurš ko zin, ko savā prātā kāds nolemj?
