Skaists notikums bija. Pat piedzīvojums. Bija. Lidojām kopā ar Ludmilu. No sākuma pārdzīvoju, ka viņa lidošanai bija paņēmusi parastu istabas slotu. Bet viņai bija labi. Slota noteikti bija apjukusi par neparasto pielietojumu. Neko gan izrādīja. Manējā zaru slota jau pieradusi pie tādiem izgājieniem. Tik reizē ar nevienu nebijām lidojušas.
Ludmila malacis. Aukstuma ietekmi neizrādīja, cepures mums bija līdz acīm – viss skaistais jāierauga pamatīgi. Ludmila lidoja uz jūras pusi, lai es arī apskatītu ledu. Daudz ledu. Tā patieso daudzumu varēja tikai nojaust, jo naktī jau tumšs. Mēs gan arī uz slotas tumsā visu varējām apskatīt. Aukstums baigais. Pa lidošanas laiku man bija aizsalis ūdens sūknis. Otrā dienā ar kaimiņu visu ko darījām, lai es varētu nomazgāties. Pēc lidošanas paliku vēju appūsta. Jāsaka – labi, ka tas sūknis nepārstāja darboties tad, kad biju jau vannā. Ūdens netecēja jau tad, kad gribēju vannu izmazgāt. Ja nebūtu lidojusi, sūknis varbūt neaizsaltu. Mainīt skaistumu pret aukstuma sekām? Nē.
Vakar nekur nelidoju. Gaidīju Dūli TV. Sagaidīju. Nu tas Izglītības ministrijas pārstāvis savulaik laikam palīgskolu beidzis. Un kāda dāma runāja, ka tautas genofondā esot alkas pēc zināšanām. Ha. Tas genofonds tak pabojāts. Mistisks labais genofonds laikam nesaglabājas no paaudzes paaudzē, ja par to nerūpējas, negādā. Tas jau tāpat, kā mana vecā māte uzskata, ka intelekts iedzimstot. Nu, viņasprāt, to iedzimto intelektu (viņas) es tā krietni esmu pabojājusi.
