– Tev jābūt pateicīgai, ka esi dzīva – cik reizes to nav nācies uzklausīt. Jā, jā, es pateicos un pat piedodu visiem, kas man visu, uz ko gadiem gāju, atņēma. Bet vai tagad tāpēc esmu bezgala laimīga?
Pašpietiekams ir tāds modes vārds, bet var būt, ka kāda filosofija pat. Es par pašpietiekamību neko daudz nezinu, var gadīties, ka kāds zin vairāk. Zinu tik to, ka pašpietiekams cilvēks neizolējas no citiem, bet pats ar visu lieliski tiek galā.
Es jau ar ar visu tieku galā – notīru durvju priekšu, ienesu malku siltumam, nomazgājos, uzbāžos citiem – neizolējos. Tik tā pašpietiekamība man liek domāt arī, ka es tak neesmu pašpietiekama, jo, ja ir tikai 10 lati, tad fantazē, kā labāk un lētāk tos izlietot savu vajadzību apmierināšanai.
Šodien redzēju kādā lapā, kā viena sieviete modīgi apģērbusies, tik tur arī teikts, kur visu dabūjusi – kas pirkts humpalās, kas no draugiem patapināts. Ja viņai būtu daudz naudas, varbūt savu izdomu varētu bez liekas piepūles realizēt. Bet varbūt tā ir pašpietiekamība? Tad jau neesmu pašpietiekama, jo fantazēju, ka nopirkšu jaunu Ferrari un tā bagāžnieku piekraušu pilnu ar končām Ferrero.
Bet ja nu tā pašpietiekamība attiecas tik uz morālām, garīgām lietām? Plikām kājām (kā Irbītis?), bet pašpietiekams?
2 komentāru
Piekrītu Jums par to balansu. Būt pašpietiekamam nenozīmē izolēšanos no citiem. Diemžēl ir manīti piemēri, kad pašpietiekamība pamatīgi tiek pārprasta un kļūst par naidīgu vientulību. Turklāt vientulību ģimenes lokā – kad it kā fiziski dzīvo kopā ar cilvēkiem, bet neesi ar viņiem kopā, jo pašam ar sevi ir tik labi, ka neviens cits nav vajadzīgs. Skumji skatīties.
Pašpietiekams – nav modes vārds. Jā, un pārsvarā tas ir par morālām un garīgām lietām. Un vēl, tā ir brīvība.