Tā diena ir klāt. Jau rīt. Lai citi izjoko. Vajag ļauties viņu jokiem. Kurš zin, kuram lielāks prieks? Prieku vajag visiem.
Man pašai smieklu diena ar reāliem notikumiem saistīta jau gadiem. 1. aprīlī pustrijos pēc vecā laika, pusčetros pēc jaunā laika, puspiecos kļūdas pēc ierakstīja kaut kādos papīros – man piedzima meita. Man ir pašai savs aprīļa joks.
Zinu arī to, ka togad bija auksta ziema – uz dzemdību nodaļu devos vēl ziemas mētelī. Ir gan bijis šajā laikā arī bezgala silts – kādā savā vārdadienā esmu staigājusi apkārt tik kaut kādā džemperī.
Tā ka – viss iet, viss mainās, tik dažkārt šis tas atkārtojas. Vienmēr gan nav tāpat. Tad jau būtu vienmuļi, garlaicīgi, ja visas dienas būtu pilnīgi vienādas. Ir tā, kā ir – vienu dienu smejamies uz nebēdu, vienu dienu raudam, bet tad atkal smejamies. Smiekli tak mūs attīsta, “ved uz priekšu”. Tāpat jau tas ir zināms, ka piedzimstot, cilvēks iet uz nāvi. Tāpēc visu mūžu to vien darīt, kā raudāt? Labāk smieties. Līdz asarām smieties. Un smiekli ir lipīgi. Kāpēc gan pie mums nav smieklu epdēmija? Varbūt rīt beidzot tā sāksies. Jo smiesimies visi.
Smejamies, smejamies, smejamies
Dalīties.
