„Kaut kas mani joprojām velk pie tevis… Atceros, kā mēs kopā pavadījām brīvdienas, kā ievilkās darba dienu vakari… Esmu domājis, kā būtu, ja mēs būtu palikuši kopā. Bet saprotu, ka viss nemaz nebūtu tik skaisti – es nespētu samierināties, ka tev nav nevienas grāmatas…”
Kāds sakars attiecībām ar grāmatām? Izrādās – vistiešākais! Dzirdēju stāstu par sievietes un vīrieša attiecībām, kurās pēdējais nolēmis tās neturpināt, jo viņai mājās neesot nevienas grāmatas, tātad – viņa nelasa, tātad – nav gana intelektuāla, tātad – nav pietiekami laba. Viņa tā kā apmulsa, tā kā apstulba, jo lai nu ko, bet šādu piezīmi saņēma pirmo reizi savā pietiekami ilgajā attiecību vēsturē. Pavisam dabiski un cilvēciski būtu taisnoties, ka viņa jau patiesībā lasa, ka savā mūžā ir izlasījusi kaudzēm grāmatu, ka šobrīd nelasa, jo vienkārši nevēlas to darīt, ka… Bet vai tas vajadzīgs? Vīrietis jau patiesībā skaidri norādījis nevis uz to, ka problēma ir sievietes nepietiekamībā, bet viņa paša stereotipos. Tikai pats vēl nav spējis to ieraudzīt.
Un stāsts jau patiesībā arī ir par stereotipiem – trafaretiem, kam sekojam bez domāšanas un ko parasti lietojam, kad trūkst paša domu. Tie pavada mūs katru dienu, nosakot gan mūsu domas, gan uzvedību. Nav noliedzams, ka stereotipiem piemīt arī pozitīva īpašība – spēja pasargāt no negatīvas pieredzes, kāda, iespējams, rastos, ja prātā jau esošais pieredzes modelis nepačukstētu priekšā, ka „ar šo nekas nesanāks, paskaties – pat grāmatu rokās nepaņem, ne mums intereses sakrīt, ne izglītības līmenis štimmē, ko no tādas gaidīt?!..” Protams, stereotips šajā mirklī var spilgti norādīt uz iepriekš gūtu pieredzi, kad cilvēks savulaik mēģinājis veidot attiecības ar sievieti, kura tiešām bijusi mazāk izglītota un atšķirīgām interesēm, kas ir bijis šķērslis teicamai saskaņai, kas, savukārt, vīrieša prātā nogulsnējas kā stereotips „nelasa – nav gudra – man neder!”. Tomēr no šīs vienas personīgās pieredzes stereotipam raksturīga tieksme vispārināt, kas nākotnē, piemēram, var likt vienaldzīgi vai pat augstprātīgi paiet garām dvēseles radiniekam tikai tādēļ, ka viņa plauktā nav atrodamas grāmatas.
Izmanto savus stereotipus gudri! Sagaidi, ka stjuarte lidmašīnā būs vienmēr smaidīga un laipna, pludmales glābējs vienmēr muskuļots un spēcīgs un bibliotekāre zinoša par jaunāko literatūru. Bet neļauj stereotipam tavā vietā vērtēt „vīru pēc cepures”!
…Viņa iegāja sava lauku īpašuma saimniecības ēkā, kurā vecu mēbeļu, antikvāru trauku, ziemas mēteļu un citas mantības starpā pieslējies telpas dziļākajai sienai atrodas no tēva mantotais, Barona kunga dainu krājuma cienīgais grāmatu skapis – glītām mugurām, zeltītiem un raibu raibiem rakstiem, ar daiļu un ne tik daiļu literatūru, periodiku un vēstures liecībām, atlantiem un mācību grāmatām. Kārtu kārtām līdz pašiem griestiem! Tik daudz un masīvi, ka viņa kādu pavasari nolēmusi šo bagātību pārcelt no dzīvojamās mājas, lai atbrīvotu telpu gaismai, svaigam gaisam un jaunas vēstures radīšanai. Bet – kuru vairs tas interesē?.. Viņa pārlaiž skatienu savai nepamanītajai kvalitātes zīmei un, kā mācīts gudrās skolās, novelk: „Ha! Laikam kļūdījos!..“
Kādi stereotipi dzīvo tavā prātā un par kādu upuri kādreiz esi kļuvis pats?
Elīna Neilande
„LABO DOMU PIETURA”
