Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

zupa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Darba braucienā uz smagu sapulci ar skolas vecākiem, uzduramies pāris baltajiem- šoreiz īstiem amerikāņiem. Divus gadus viņi velta, dzīvojot kādā no ciematiem un darot dažādus darbus sava projekta ietvaros. Nekad divu sekunžu laikā mani nav pārņēmusi sajūta, ka tie ir tavējie. Saprot, un stulba liekas mana izvairīšanās, skaidrojot, no kuras valsts nāku.

Zambijas saldumu trūkums aprobežojas ar to, ka ik pa laikam atklāj ko jaunu un saproti, ka tik maz zini. Putekļu piebāztajā lauku ceļā mazais bembietis pārdod riekstus karamelē, pašā ciemata vidū. Skatos un brīnos, kā saldumu dzīsla ieplūst manā ķermenī. Un tad vēl rīsu plācenis mīklā un vēl un vēl un vēl. Bet, ja par parasto virtuvi runājam. Mamma prasa man eksotiskas receptes. Vienīgais, kas man pasprūk, ir smiekli. Ja kukurūzas miltu biezputru bez garšvielām no rīta, pusdienās un vakariņās ar saceptām sakaltētām sīkzivīm, kādas barojam kaķos, var nosaukt par eksotiku, tad, ak mans dievs, tādas te ir pa pilnam. Jautā kuram bērnam gribi, kas ir viņu mīļākais ēdiens, atbilde ir viena- šima, tā pati klicerainā kukurūzas putra. Un pats dīvainākais- zupu viņu virtuvē nav. Vismaz vietā, kur es dzīvoju man mēģina iegalvot, ka zupa ir mērce, bet mērce ir tikai tomātu. 😀 Izvelku laukā savu vakardienas kāpostu zupu un mēģinu iegalvot, kas ir zupa. Vienīgais, ko panāku- galvas grozīšanu un šķobīšanos. Tāpēc savu gardumu- marinētu biešu auksto zupu, izvairos pat atradīt. Vienīgais, kas patiesi novērtēts, ir saldumi, kūkas un saldie kartupeļi, ko ierobežoto resursu dēļ, atļaujamies pagatavot. Nekad neesmu ēdusi kakao, kas garšo tik labi pēc šokolādes.

Dalīties.

Atstāt Ziņu