Hmm, nez’ no kurienes nupat pagalmā, pašā Brīvības ielas malā, parādījās brūna, labi audzināta vista! Biju jau ērti iekārtojusies pie datora, kad izdzirdēju negantu ķērkšanu aiz loga. Pieeju skatīties – pa stāvlaukumu skrien un neganti klukst vista. Patiešām nevaru iedomāties, no kurienes viņa atlidojusi. Vai tiešām esam tikuši jau tik tālu, ka kāds dzīvoklī jau tur vistas!? Nu vismaz līdz šim neesmu manījusi, ka kāds būtu iekārtojis mājas tuvumā kādu nožogojumu, kurā koptu savas klukstes!
Bet tas jau mazākais. Šī vakara notikums ”VISTA” izsauca neviltotu mājas iemītnieku uzmanību – visiem logi vaļā un spriež, kur tā vista radusies, ko darīt, vai neaizies postā. Gandrīz vai jāzvana zoodārzam!
Protams, arī es izliekusies pa logu brīnos. Un te pēkšņi pa pagalmu ar iepirkuma maisiņiem nāk pārītis. Meiča spalgā balsī pēkšņi bļauj telefonā: „Mammu, mums pagalmā v-i-s-t-a! Jā, v-i-s-t-a!” Saruna vairs nav prātā, tiek ņemts fotoaparāts, un meitene skrien bildēt nabadzīti (droši vien uz Tautas balsi grib sūtīt vai draugos kā joku ielikt!). Puisis tikmēr neapmierināts stāv un pukst pie mājas stūra: „Nu, kur tu skriesi!? Ko tu no tās vistas gribi?” Meiča tik smejoties atcērt: „Noķert un apēst!” un tik skrien pakaļ vistai.
Palika drēgni, pārtraucu vērot šo izrādi. Kādas 10-15 minūtes vēl dzirdēja brūno skaistuli klukstam, bet tad iestājās klusums…
Vista pilsētā
Dalīties.
