Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Visbiežāk attiecības grauj nespēja paust sajūtas

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nereti attiecībās pienāk brīdis, kad šķiet – tu vari staigāt kaut uz rokām, bet otrs pat īsti neatraus skatienu no iemīļotās TV pārraides, lai gan agrāk varējāt stundām ilgi vadīt sarunas garās pastaigās. Pašsaprotamība un paviršība attiecībās – vai tās tiešām ir neizbēgamas?Balsoties uz iepriekšējo rakstu, lūdzām pārvērtējošo konsultanti Elīnu NEILANDI sniegt savu komentāru. To papildinās arī viņas klientes viedoklis.

Kāpēc ir tik raksturīgi, uzsākot jaunas attiecības, izcelt savas labākās īpašības un pat nedaudz pietēlot?
Manuprāt, tas ir galvenokārt pašpārliecības trūkums kā sekas pēc iepriekšējo attiecību pieredzes vai bērnībā nesaņemtām emocionālajām pamatvajadzībām. Jaunas attiecības ir iespēja sākt visu no nulles, atkal būt starta pozīcijā, kur neviens nezina, uz kādu rezultātu finiša taisnē esi spējīgs. Vienlaikus tikai cilvēks pats zina, kādā pagātnes pieredzē ir balstītas viņa šodienas gaidas no jaunām attiecībām.

Pieredze konsultēšanā, galvenokārt atbalsta grupu darbā, ļauj atklāt, ka cilvēki nereti balstās pat ļoti agrās bērnības atmiņās par pirmdzimtajā ģimenē piedzīvoto, tajās iegūto attiecību modeli, pat neraugoties uz to, ka tas nav bijis pozitīvs. Piemēram, sieviete, kuras māte regulāri mainījusi partnerus, sagādādama meitai arvien jaunu patēvu, uzaugusi ar mātes doto vēstījumu: „Vīrietim mīlestība iet caur vēderu! Piestaigās šodien, piestaigās rīt, iemīlēsies un tad jau būs par vēlu, būs jāmīl mani arī ķitelī – nekur vairs neliksies!”. Bet vīrieši mātes dzīvē tomēr nākuši un gājuši, jo ar siltām pusdienām iepazīšanās periodā viņiem bijis par maz. Viņas meita savā pieaugušas sievietes dzīvē mātes doto vēstījumu neapzināti izpilda burtiski – iepazīstas, dižojas ar kulināru virtuozitāti, saņem apbrīnu un tik ļoti nepieciešamo vīrieša novērtējumu, jo pašai tēva nav bijis. Tātad šajā gadījumā sievietes nepieciešamība pēc arvien jaunām attiecībām var slēpties bērnībā nesaņemtā novērtējumā un mātes dotajā vēstījumā, ka to var iegūt tieši šādā veidā. 

„Es darīšu VISU, ko viņš/viņa vēlas, lai tikai būtu gana labs!” Jautājums – cik ilgi esi gatavs spēlēt pieņemtu lomu, nevis pats sevi?

Kliente: „Man šķiet, ka aizraušanās un izrādīšanās notiek tāpēc, ka viss ir atkal kā no jauna, tev gribas būt vislabākajai un perfektākajai, lai arī nemaz tāda neesi, jo esi tikai un vienīgi cilvēks. Es gan parasti sākumā ļoti taustos, mēģinot neaizrauties, taču kādā brīdī tas notiek pats no sevis. No vienas puses, tas jau nav nekas slikts, ka tā cenšas, bet no otras puses tādā veidā ir arī iespējams maldināt otru personu par savu reālo būtību, kas vēlāk, ikdienā, mēdz būt daudz piezemētāka. Droši vien arī nepārliecinātība par sevi liek vairāk censties, lai noslāpētu sevī sajūtu “vai es esmu gana laba”. Bailes zaudēt jau pašā sākumā…
Lai gan aizraušanās ir skaista sajūta, un arī darbībā reizēm pārspēj pats sevi. Galvenais, man šķiet, ir tajā visā nepazaudēt sevi un ik pa laikam atgriezties uz zemes.

Kliente piemin būtisku, daudzus cilvēkus visu mūžu pavadošu distresu – „neesmu pietiekami labs”. Ja tas pavada kā bērnības mantojums vai negatīva attiecību pieredze pieaugušam esot, jaunas attiecības var tikt veidotas uz šī distresa bāzes: „Es darīšu VISU, ko viņš/viņa vēlas, lai tikai būtu gana labs!” Jautājums – cik ilgi esi gatavs spēlēt pieņemtu lomu, nevis pats sevi?

Kurā brīdī cilvēks kļūst paviršs un iestājas drūmā ikdiena?
Iespējams, ka drūmā ikdiena ir tikai tāds kā patiesības mirklis, kad maskas krīt un mēs „uz skatuves paliekam kaili” – tādi, kāda ir mūsu patiesā būtība. Piemēram, sieviete atzinību par rosīšanos virtuvē saņem arvien retāk, jo vīrietim šķiet, ka ar pāris reizēm atzinīgu vārdu ir gana, bet viņas vajadzība pēc vērtējuma ir nepiesātināma, tajā balstās viņas pašnovērtējums. Un viņa ar laiku pārstāj censties, jo šis kompensējošais mehānisms vairs nedarbojas. Savukārt vīrietis ir neizpratnē – kas noticis ar līdz šim tik rosīgo un apmierināto sievieti? Sākumā viņš to attaisno ar viņas nogurumu un vakariņu vietā nesūdzoties atver konservus, tomēr arī viņš vairs nejūtas pietiekami svarīgs: „Agrāk viņa par mani tā rūpējās, tagad viņai ir vienalga…” Drūmo ikdienu rada neizpaustas jūtas, neuzdoti un neatbildēti jautājumi, aizvainojums, kurš krājas lēni – pilienu pēc piliena.

“Drūmo ikdienu rada neizpaustas jūtas, neuzdoti un neatbildēti jautājumi, aizvainojums, kurš krājas lēni – pilienu pēc piliena.

Kliente: „Vēlme kā tāda jau tā īsti nepāriet – vismaz man. Ar nosacījumu, ja no otra cilvēka saņemu novērtējumu. Man tas ir ļoti svarīgi. Ne tādā veidā, ka ap tevi apkārt vien ucinās, bet kaut ar vienkāršu “paldies”. Tad atkal ir spēks jaunām lietām. Bet to brīdi, kad otra acīs esi kļuvis cilvēks-parastais reizēm pat vari nepiefiksēt. Jo, ja tā padomā – tu vienkārši paliec tāds, kāds esi! Un tā kā pašai tas nav nekas jauns, tad nemaz nešķiet, ka kaut kas ir mainījies. Kādā brīdi iestājas drošības sajūta par attiecībām un atslābums. Par drūmo ikdienu to varētu saukt gadījumā, ja iekrīt otrā galējībā – vispār vairs ne kripatiņas neiespringst.”

Tātad vēlme dižoties ir kā vienas kārts likšana uz visu banku. Nepiepildītās gaidas un uz jaunajām attiecībām liktās cerības ir zaudējums, ko radījusi maldīgā pārliecība, ka otrs nodrošinās laimes sajūtu un nemitīgi sniegs novērtējumu. Rodas vilšanās sajūta, lai gan sākotnējā scenārija režisors ir cilvēks pats.

Vai šādas izmaiņas attiecībās – tās var graut vai arī tas nav ietekmējošais faktors?
Kliente: „Izmaiņas var graut, ja otrs cilvēks vēlas dzīvot tikai ilūzijās par dzīvi un attiecībām. Un, protams, mana nespēja sniegt tik daudz, cik otram nepieciešams, lai kā arī gribētos. Jo no tā, ka otram nepietiek, kādā brīdī vienkārši nogurst, un tad šķiet – ko tad es vispār varu labu izdarīt, jo nekad jau nav īsti labi. Tagad, pēc sāpīgas šķiršanās, vēl aizvien uzdodu sev jautājumu: vai kaut kas būtu mainījies, ja es censtos par visām varītēm būt tā, kas es īsti neesmu – perfekta mājsaimniece, vienmēr griboša mīlēties un spējīga atrast pareizo noskaņojumu, lai arī nogurums no darba ir tāds, ka vispār neko vairs negribas, vienīgi gulēt vai arī vienkārši nav noskaņojuma un viss. Un kur nu vēl pieprasītākā „māksla” – lasīt otra vēlmes un vajadzības no acīm?

“Ja izrādās, ka cilvēki iepazīšanās laikā nav bijuši patiesi, vilšanās var novest pie sāpīga attiecību zaudējuma.”

Visbiežāk attiecības sagrauj nespēja godīgi paust savas sajūtas, t.i. vienkārši izrunāties. Varbūt viens no partneriem to gribētu, bet otrs neprot un distancējas, jo neapmierinātība un briestošais konflikts viņu biedē. Rodas plaisa, kura diemžēl tikai pieaug. Tipiskā gadījumā netiek apmierināta sievietes psiholoģiskā vajadzība pēc emociju paušanas un pieņemšanas no partnera puses, kur turpretī viņš dzīvo ilūzijā, ka attiecību esamība kā tāda paredz viņa cerību piepildījumu. Ja izrādās, ka cilvēki iepazīšanās laikā nav bijuši patiesi un koncentrējas tikai uz savām gaidām par to, ko no attiecībām saņems, bet neuzņemas atbildību par atgriezenisko saiti, t.i. došanu, vilšanās var novest pie sāpīga attiecību zaudējuma.

Kāds ir risinājums?
Runāt! Paust jūtas un savas patiesās vēlmes, uzklausīt un pieņemt otru, meklēt kopīgus risinājumus. Vistipiskākā kļūda ir vainas meklēšana otrā, nevis runāšana par sevi, piemēram: „Es biju domājis, ka tu mainīsies…” Tātad ko tu esi darījis, kad juti vilšanos par savām nepiepildītajām cerībām? Gaidījis? Gaidīšana ir nekā nedarīšana.

“Vistipiskākā kļūda ir vainas meklēšana otrā, nevis runāšana par sevi, piemēram: „Es biju domājis, ka tu mainīsies…”

Pareizi būtu bijis darīt zināmu, ko jūti un ko vēlies: „Es jūtos nepietiekami svarīgs, ja tu man nepagatavo vakariņas. Es gribētu, lai tu paud savu mīlestību arī tādā veidā..” Protams, mēs sagaidām, ka tas, kas mums šķiet pats par sevi saprotams, tāds būs arī otram, bet atšķirīgā bērnības un iepriekšējo attiecību pieredze atkal un atkal liek atgriezties pie visu vēlmju piepildījuma definīcijas – ja tu kaut ko vēlies, dari to zināmu arī otram!

Dalīties.

Atstāt Ziņu