Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Viņi aizbrauca, bet atgriezās, jo Latvija ir viņu mājas

Pinterest LinkedIn Tumblr +

aikā, kad daudzi aizbrauc un apkārt dzirdamas vaimanas par to, ka mūsu paliek mazāk, mēs gribējām atrast arī pozitīvo. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas no dzīves aiz Latvijas robežām, tomēr atgriežas mājās.
Aicinājām divas sievietes pastāstīt par to, kāpēc viņu ģimenes devās prom un, kāpēc – atgriezās. Un atziņa, ko var gūt no šīm pieredzēm ir tāda, ka mēs bieži vien domājam, ka visur citur ir labāk, taču ir jāmainās mums pašiem, jābūt apņēmīgiem, centīgiem un pozitīviem, tad arī šeit Latvijā, spēsim atrast to, ko dažreiz velti meklējam citur.


Stāsta Dita Mamedova
Ko tu un tava ģimene darījāt Latvijā pirms tam un, kā nonācāt pie lēmuma, ka ir jāizbrauc?

Tālajā 2004.gadā strādāju par viesmīli un mēģināju nopelnīt naudiņu augstskolai. Gan mana mamma, gan māsas, finansiālu apstākļu dēļ, jau bija aizbraukušas uz ārzemēm. Mammai vienai bija jāuztur 3 meitas, jāraujas divos darbos un tāpat ar to vēl nepietika. Biju nesen iepazinusies ar savu tagadējo vīru un kā gadījās kā nē, mums pieteicās bērniņš. Nu, ja vēl dzīvodams viens, tu varēji sapelnīt tā, lai pietiek, tad viens bija skaidrs, kad ir jāsāk uzturēt ģimene, ar šiem ienākumiem būs par maz. Tā arī tika pieņemts lēmums – doties prom.

Uz kurieni devāties, vai bija viegli, visu atstāt, cik skaidra bija nākotne un, kādas sajūtas jūs pavadīja?
Devāmies uz Spānijas pilsētiņu Torentu, Valensijas provincē. Mums gan bija nedaudz vienkāršāk doties prom, jo mana ģimene jau bija Spānijā, tā teikt, vietiņa jau bija iesildīta. Vienkāršāk, iespējams, bija man, jo mana ģimene jau bija tur, taču vīram gan nācās atstāt savu ģimeni. Un jā, arī visi sapņi par augstākās izglītības iegūšanu tobrīd aizlidoja vējā. Taču nevienu mirkli nenožēlojām, ka aizbraucām. Tā bija unikāla pieredze.

Cik ilgi bijāt prom un kāda bija dzīve projām no mājām un, vai nepietrūka Latvijas?
Nodzīvojām tur vairāk kā sešus gadus. Mums ir divi bērniņi, un abi ir dzimuši Spānijā. Par šo apstākli esmu pat ļoti sajūsmā , jo medicīna Spānijā tomēr ir attīstītākā līmenī. Ir nācies pabūt Latvijas slimnīcā pēc atgriešanās un nevar salīdzināt. Ak, un, protams, visi medicīnas pakalpojumi Spānijā, strādājošiem ir bezmaksas. Man abiem bērniņiem, pēc manas izvēles, bija ķeizars, un nesamaksājām nevienu santīmu. Pat par uzturēšanos slimnīcā un ēšanu ne, tas viss ir bezmaksas. Teorētiski, to visu maksājam ar saviem nodokļiem.

Šo gadu laikā paspējām tur jauki iedzīvoties. Sākām, protams, kā visi – no pamatiem, jo nebija ne valodu zināšanu, nekā. Bet beigās jau vīrs bija nodibinājis savu celtniecības uzņēmumiņu un arī es strādāju interjera dizaina kompānijā par sekretāri. Viss bija skaisti, līdz brīdim, kad sākās krīze. Mans darbadevējs bankrotēja, arī vīram klientu loks samazinājās. Viss burtiski apstājās. Tur bija milzīgs pieplūdums ar ārzemniekiem. Ja pirmskrīzes periodā neviens vietējais par to neuztraucās, tad krīzes sākumā, pat spāņi palika bez darba, kur nu vēl ārzemnieki. Un tad jau varēja just šo skeptisko attieksmi no viņu puses. Vairāk tieši dažādu sīko noziedznieku dēļ, jo tie, kas tevi ir iepazinuši jau zina, kāds tu esi, bet svešam, tu būsi un paliksi ārzemnieks, kur visi vienā maisā bāžami. Tas bija periods, kad Rumānija un Bulgārija iestājās ES un visi straumēm plūda uz Spāniju un jāatzīst, ka tie nav tie labākie personāži.

Dzīve tur tiešām ir interesanta. Tur ir daudz vairāk iespēju, kā pavadīt brīvo laiku, it sevišķi tad, ja ir bērni. Spāņiem nav aizspriedumu par to, ka 23.00 vakarā tu sēdi ar bērnu kafejnīcā un vakariņo. Vēl vairāk, ja jūs iziesiet vēlā vasaras vakarā pastaigāties, redzēsiet, ka visas vasaras terases ir pilnas ar ģimenēm, kas kopā ar bērniem vakariņo. Pamēģiniet ar bērniem tādā laikā aiziet uz Vecrīgu. Jūs ar pirkstiem nobadīs un aizrādīs, ka bērniem sen jau jāguļ. Spānijā vienmēr spīd saulīte, un jūra kā piens, turpat blakus. Svaigi augļi, dārzeņi visu gadu. Smaidoši, atklāti, saprotoši cilvēki, kas gatavi svešiniekam izklāstīt visu savu dzīvi.

Un tomēr, lai cik labi tur bija, visu šo gadu laikā ļoti pietrūka Latvijas. It sevišķi vīram, kuram visa ģimene bija šeit. Lai gan spāņi paši ir ļoti atsaucīga un dzīvespriecīga tauta, tomēr pietrūka šīs sajūtas – būt savējam.

Kāpēc atgriezāties?
Viens no galvenajiem atgriešanās iemesliem bija tieši šī ģimeniskuma saite, jo vīra vecāki tika apdalīti. Viņi redzēja savus mazbērnus tikai reizi gadā, kad atbraucām atvaļinājumā. Zinājām, ka kādu dienu atgriezīsimies, un lai netraumētu bērnus, kas bija iedzīvojušies tajā vidē, tas bija jādara pēc iespējas ātrāk. Meitai bija jāsāk iet pirmajā klase un tas bija īstākais laiks. Par cik darba apstākļi arī vairs nebija nekādi spīdošie, tad krāmējām čemodānus un devāmies uz Dzimteni. Vēl esot tur, izsūtīju vairākus CV, lai atbraucot nebūtu jāsēž bez darba. Un par pārsteigumu, 90% saņēmu atbildi, ka mani gaida uz darba pārrunām. Un tad jau tas atgriešanās stimuls arī bija daudz lielāks. Protams, bija grūti saņemties, jo bija jāsāk dzīve atkal no sākuma un šaubas par to, vai pieņemam pareizo lēmumu mācās virsū nepārtraukti.

Vai dzīve un dzīvošanas apstākļi šobrīd ir labāki kā pirms aizbraukšanas?
Nu jau nedaudz vairāk kā gadu esam atpakaļ Latvijā. Dzīvošanas apstākļi noteikti ir labāki nekā pirms aizbraukšanas, bet, es domāju, ka tas ir mūsu pašu dēļ. Kad aizbraucām, vēl bijām jauni, uz lietām raudzījāmies pavisam savādāk. Tagad tas skats uz dzīvi arī ir savādāks ir citi pienākumi, citas vajadzības.
Esam veiksmīgi atraduši darbu, bet neviens neko nav rokās ielicis.
Es domāju, ka tā arī ir pati lielākā mūsdienu latvieša problēma. Mēs negribam atzīt savu vainu, bet novelt to uz kādu citu, tas vienmēr ir bijis vienkāršāk. Mēs esam saskatījušies jaukas filmas un saklausījušies skaistus stāstus par to kā citās valstīs valsts rūpējas par katru pilsoni. Bet vienmēr jau būs tā, ka ir labi tur, kur mūsu nav. Esmu pārliecinājusies par to, ka nevajag ne no viena neko gaidīt. Brīnumi nenotiek. Un nav lielākas kļūdas kā darīt katru dienu vienu un to pašu un gaidīt citus rezultātus. Dzīve ir kā upe, tā nestāv uz vietas, tā plūst un mainās, vajag tai plūst līdzi, pretējā gadījumā tā mūs apēd. Vajag mainīties un pilnveidoties, attīstīties un nepadoties, cīnīties un iet uz savu mērķi. Un, galvenais, domāt pozitīvi un uzturēties pozitīvi domājošu cilvēku vidē. Gaušanās un sūdzēšanās mūs uz priekšu neaizvedīs. Vajag pašam iet un rīkoties. Tas prasa daudz spēka un enerģijas, bet tas nav neiespējami. Arī es šobrīd, beidzot esmu iestājusies augstskolā, ko sen jau vēlējos. Un tas viss, audzinot divus bērnus un strādājot pilnu slodzi. Taču tā apziņa, ka tas man pašai nāk par labu, dod spēku un neļauj padoties.

Kādas sajūtas šobrīd ir par Latviju, kā ir mainījušās dažādas vērtības, domas, uzskati? Vai tagad uz Latviju skaties citādāk?
Ja godīgi, Latvija ir ļoti izmainījusies, kopš aizbraucām. Jau katru gadu, kad braucām atvaļinājumā, bija jūtamas pārmaiņas. Tā plaukst, aug un paplašinās uz visām pusēm. Tik daudz kas ir attīstījies uz pozitīvo pusi. Viss kļuvis elektronizēts. Tie paši viselementārākie ikdienas pakalpojumi kā dzīvesvietas reģistrācija ir veicama internetā. Par ko sūdzēties? Spānijai, piemēram, līdz tam vēl augt un augt. Tur pat tik pašsaprotama lieta kā autoskolas teorētiskais eksāmens joprojām jāliek rakstiski, kas pie mums jau sen notiek datorizēti.

Protams, atbraucot nācās saskarties arī ar šādām tādām grūtībām. Piemēram,  mūžīgā problēma par bērnudārziem. Kā saprotams, mēs tā saucamajā RINDĀ nebijām iestājušies, kad to izdarījām, sapratām, ka mūsu rinda pienāks, kad bērnam būs jau jāiet skolā. Bet redz, ir tāda iespēja, kā līdzfinansējums, kas atvieglo maksājumu privātā bērnudārzā. Tā ka nav jau te viss tik melns kā to mālējam. Visi sūdzas, ka bērnu naudas mazas, bet Spānijā, piemēram, tādu nav vispār, ne mazas, ne lielas, tad būsim pateicīgi par to pašu mazumiņu. Un dekrēta atvaļinājums tur ir tikai 4 mēneši.
Es domāju, ka mēs noteikti nemākam novērtēt to, kas mums ir dots, kamēr to neesam pazaudējuši. Mēs esam ļoti, pat ļoti, ļoti apmierināti, ka atgriezāmies. Beidzot vairs neesam ārzemnieki – mēs esam mājās.

 

Stāsta Laura Bumbiere
Ko tu un tava ģimene darījāt Latvijā pirms tam un kā nonācāt pie lēmuma, ka ir jāizbrauc?
Mēs ar draugu abi studējām. Un februārī mums neplānoti pieteicās bērniņš. Nezinājām ko darīt, jo naudas abiem nebija. Es saņēmu apgādnieka zaudējuma pensiju (jo man abi vecāki ir miruši) un draugam bija tikai tik, cik mamma varēja ko iedot. Taču mēs nolēmām, ka gan jau izdzīvosim un ko izdomāsim.
 Es pat neatceros kā mums ienāca prātā doma, ka draugs (Māris) pa vasaru varētu aizbraukt pie savas māsas uz Angliju. Viņa māsa ar savu draugu jau kādu laiciņu tur dzīvoja un bija labi iekārtojušies, un aicināja Māri pie sevis uz vasaru. Bet, kad Māris pastrādāja tur pirmo mēnesi un saņēma pirmās smukās algas, radās doma, ka varbūt arī man jābrauc uz turieni un arī mazais varētu piedzimt tur.

Uz kurieni devāties, vai bija viegli visu atstāt, cik skaidra bija nākotne, un kādas sajūtas jūs pavadīja?
Viss notika tik šausmīgi ātri, ka pat nepaspējām kārtīgi neko apjaust, un saprast, kas notiks un kas gaidāms. Mēs abi esam tādi, kam gribas ko jaunu, patīk pašiem visu izmēģināt, redzēt. Vienu vārdu sakot, neko daudz nedomājot, sapratām, ka gribas ko savādāku un bijām gatavi doties.
Septembrī Māris atbrauca uz mājām, salasījām mantas un ar mašīnu braucām uz Angliju. Bija patīkams satraukums. Bet tā, ka būtu bail no nezināmā – nebija.
Devāmies  uz mazu pilsētiņu Corby, pie Māra māsas.

Kāda bija jūsu dzīve Anglijā?
Bijām prom divus gadus. Sākumā dzīve tur bija ļoti skaista un forša. Protams, bija arī grūti brīži, piemēram, visa iekārtošanās, papīru sakārtošana tā, lai saņemtu arī kaut kādus pabalstus, bet es ātri tiku ar to galā. Un tad jau sākās zelta dzīve. Māris strādāja un saņēma labu summu. Tad piedzima mazais Gustavs un arī par to tur ir labi pabalsti. Tajā laikā naudai sāka zust vērtība un, piemēram, 10 paundi likās tīrais sīkums. Īrējām paši savu māju,  nopirkām mašīnu, drēbes utt. Arī ar draugiem viss it kā bija forši. Latvieši vispār ārzemēs ir savādāki. Liekās, ka visi ir labi draugi un, ka esam kaut kā kopā tajā visā, saliedēti.

Kāpēc atgriezāties?
Sākās periods, kad Māris pēc darba nāca pārguris, neizgulējies un dusmīgs. Savukārt es, dzīvojot visu dienu pa māju ar bērnu, biju sagarlaikojusies. Pēc darba, Māris atnākot mājās, uzreiz gāja gulēt un es atkal paliku viena ar bērnu. Pēc gada pārtrauca maksāt pabalstus, vēl pēc pus gada Mārim darbā samazināja algu. Taču ne tikai nauda, bet arī sajūtas , skumjas un garlaicība, bija tas, kas lika domāt, ka labprāt atgrieztos atpakaļ.
Vispār, es bieži braucu uz Latviju. Un, pēdējā reizē, kad biju Latvijā, sapratu, ka gribu palikt – te bija mani draugi, radi, te bija Gustava vecmamma un vecvecmammas. It kā pa jokam, pateicu Mārim, ka palikšu Latvijā. Viņš gan sākumā atteica “Ka tik ne arī”. Bet tad, uz Jāņiem arī viņš atbrauca uz Latviju, izbraukājām radus, draugus un vienu vakaru vienkārši  izdomājām – brauksim atpakaļ uz Latviju. Un atkal viss notika ļoti spontāni. Jūlija vidū aizbraucām uz Angliju nokārtot visas lietas un jau septembra sākumā bijām Latvijā un remontējām savu dzīvokli. Domājam, ka arī Gustavam te būs labāk. Man ir neizsakāms prieks, ka atbraucām. Negribu vairs tur- jā, tev ir nauda un viss it kā ir nenormāli forši, bet tu visu laiku jūties viens… Protams, ja arī es būtu strādājusi un mums nebūtu bērna, droši vien arī mēs uzdzīvotu un būtu citādāk. Taču lai nu kā, tu Anglijā, vai jebkur citur, nekad nebūsi kā mājās – vienmēr būsi iebraucējs.

Vai dzīvošana Latvijā šobrīd šķiet labāka kā pirms aizbraukšanas?
Dzīvošanas apstākļi ir labāki. Darbu gan vēl neesam atraduši, jo uz doto mirkli tam nebija laika un tam nekoncentrējāmies. Bet tagad, kad dzīvoklis ir izremontēts un bērns jau iet bērnudārzā, varēsim pievērsties darba meklēšanai nopietnāk.

Kādas sajūtas šobrīd ir par Latviju, kā ir mainījušās dažādas vērtības, domas, uzskati? Vai tagad uz Latviju skaties citādāk?
Man liekas, ka viss notika tik šausmīgi ātri, ka es pat nepaspēju aptvert domu, ka braucam uz Angliju, ka dzīvojam tur un, ka pēkšņi jau esam atpakaļ. Vispār neliekas, ka būtu bijuši prom.
Bet, lai nu kā, tas bija labs piedzīvojums. Viens ir klausīties ko runā citi, pavisam kas cits – izmēģināt un izdzīvot to pašiem.

Es par Latviju esmu sajūsmā un zinu to, ka Anglijā vairs negribētu dzīvot. Mēs atgriezāmies ar domu –  “Ja cilvēks gribēs dzīvē izsisties uz augšu, tad viņš izsitīsies, vienalga kurā pasaules malā viņš būtu.” Tā nu arī mēs esam apņēmības un pozitīvisma pilni un gatavi jaunai dzīvei šeit – Latvijā.

Dalīties.

7 komentāru

  1. Mūsu masu informācijas avoti tik ļoti grib akcentēt slikto! Priecājos lasīt pozitīvas ziņas! Paldies Jums! Veiksmi jaunajām ģimenēm, kas sapratušas, ka nekur nav tik labi kā mājās-Latvijā!

  2. Slikto ziņu palaišana mūsu dzīves telpā ir sponsorēts pasākums.<br>Prieks par šo jauko rakstu, paldies!

  3. "Ja cilvēks gribēs dzīvē izsisties uz augšu, tad viņš izsitīsies, vienalga kurā pasaules malā viņš būtu." – šim pilnīgi piekrītu!

  4. Laura Caune on

    Ļoti patika šī frāze – "Un nav lielākas kļūdas kā darīt katru dienu vienu un to pašu un gaidīt citus rezultātus."<br>

  5. Neticu nevienam vārdam, lai tā ģimmene padzīvo pusgadu uz 200 Ls, tad brauks kā ķerti atpakļ. Nav ko te muldēt.

  6. Ir jābūt pozitīvam un tad būs rezultāti (nevis otrādi) <br>Ir jābūt radošam un parādīsies iespējas.<br>Es audzinu mazuli viena, bet atradu iespēju apvienot bērna audzināšanu un naudas pelnīšanu un no Latvijas prom nebraukšu. Man patīk te un ticu, ka Dieviņš dod iespējas, ja mēs lūdzam un ticam.

Atstāt Ziņu