Intervijas laikā viņa dzirkstī. Teju katras atbildes galā viņa pajoko vai par kaut ko iesmej. Dažbrīd šķiet, ka iesmej, jo pati brīnās, ka spēj izdarīt to, ko dara. No malas skatoties varētu teikt, ka viņas dzīve nav no vieglajām: savulaik šķīrusies no pirmā vīra, vecākā meita ikdienā nav ar viņu kopā, otru meitu- Megiju viņa cenšas uzturēt viena, bet esošajās attiecībās dzimušajam dēliņam -Rūdim ir jāpalīdz kļūt arvien stiprākam un veselākam, tādēļ „mājā sēdēšanas” posms ir ieildzis. Taču tā nebūs viņa, kas teiks, ka ir grūti. Gluži pretēji – viņa vairākkārt uzsvērs, ka viss notiek tā, kā ir jānotiek- uz labu, un ka katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Tāda viņa ir – Līga Rūķe.
Dzīves nepieciešamība rada mini biznesiņu
Līgas nodarbošanās šobrīd ir būt mammai un rosīties pa māju, tomēr jau pāris gadus viņai ir arī hobijs, kas mazpamazām pāraudzis nelielā biznesā. Viņa no saulespuķu, sezama un linsēklām, lazdu riekstiem, mandelēm, rozīnēm, žāvētām dzērvenēm, auzu pārslām un piena īrisiem gatavo ļoti garšīgus un, kas būtiski, veselīgus kārumus lieliem un maziem – Rūķu našķis.
Šis kārums sākotnēji tapa gluži praktisku apsvērumu dēļ. „Meita Skolēnu pilī gāja uz jogas nodarbībām un viņiem bija jauka tradīcija – piektdienās pēc nodarbības dzert tēju un ēst līdzi atnestos veselīgos našķus. Reiz nebiju neko atbilstošu nopirkusi, taču rieksti, sēklas mājās bija, tad nu domāju, kā no tā visa pagatavot kādu kārumu, kas labi garšotu un turētos kopā,” stāsta Līga. Vēlāk sākusi eksperimentēt, kas, ar ko labāk iet kopā, atradusi viskvalitatīvāko īrisu, vietu, kur nopirkt vislabākos riekstus, žāvētos augļus un sēklas. Tā sabaroti radi, draugi, paziņas, līdz draugi teikuši, ka bizness jātaisa.
Iedomā našķos labas domas
Tā patiešām izrādījusies laba ideja. „Patiesībā tā bija un ir mana iespēja. Man vajag sajūtu, ka es esmu ne tikai mamma un mājsaimniece, bet ka arī es varu kaut ko radīt, ka varu nopelnīt. Tā kā dzīvoju mājās ar mazo puiku, našķa gatavošana ir variants, kā es varu darīt to, kas man patīk, un varu būt arī kopā ar bērnu,” saka Līga. Ziemassvētku laikā gan, kad pasūtījumu ir īpaši daudz, gan vīrs, gan vīramāte ņem atvaļinājumu, un ir kopā ar Rūdi, bet Līga divus mēnešus redzot tikai našķus.
“Es katru dienu palūdzu Dieviņam, lai esmu instruments viņa rokās un lai man pietiek spēka izdarīt to, kas ieplānots.”
Līga to visu dara viena: pati brauc pēc izejvielām, pati visu sagrauzdē, pati savām rokām gatavo, fasē, pati ved un tirgo. „Kad man tirdziņos prasa, ar ko es to visu taisu, kāda tipa prese man ir, tad es atbildu, ka man ir divas – viena kreisā un viena labā,” viņa smejas, bet atzīst, ka dažkārt, īpaši, Ziemassvētku laikā, pašai atliekot tikai pabrīnīties, kā viņa to visu spējot paveikt. „Man pašai grūti noticēt, ka es spēju, piemēram, dienas laikā uztaisīt desmit našķa porcijas (viena porcija aptuveni 2,5 kg un tās pagatavošana aizņem vairāk kā stundu, bet iepriekš vēl veikti priekšdarbi – produkti izkarsēti, izlasīti ne tik glītie rieksti un sēklas, lai kārumnieki varētu baudīt tikai to labāko). Taču es ticu, ka Augstāki spēki man palīdz. Es katru dienu palūdzu Dieviņam, lai esmu instruments viņa rokās un lai man pietiek spēka izdarīt to, kas ieplānots,” saka Līga.
Vēl Līgai ir svarīgi, lai viņas gatavotais našķis nes līdzi pozitīvas emocijas. „Tad, kad taisu našķi, es domāju labas domas, cenšos iemaisīt labu vēstījumu. Ir ļoti jākontrolē tas, ko domāju,” viņa uzsver, piebilzdama, ka tieši šādu apsvērumu dēļ našķa taisīšanas procesā mājiniekiem virtuve ir „slēgta”.
Mistika ar rūķiem
Līgai vispār šķiet, ka viņas misija ir nest cilvēkiem pozitīvas emocijas, viņus pārsteigt un iepriecināt. Šo misiju uzliekot arī viņas īpašais uzvārds – Rūķe. „Tas ir savādāk, kā būt vienkārši Bērziņai vai Liepiņai. Es šo uzvārdu arī cenšos iznest. Tirdziņos gan vienmēr neesu tērpusies rūķiski, bet Ziemassvētku tirgū gan esmu savā rūķa tērpā, arī uz galda man vienmēr stāv tāds mīlīgs rūķis,” stāsta Līga.
“Tā nu pateicoties šim uzvārdam viņa radījusi arī sava našķa leģendu, jo bērniem vairs nav jāmelo, ka to gatavojuši un atnesuši rūķi! Tas tiešām ir rūķu rokām radīts Rūķu našķis.”
Taču arī tas, kā viņa tika līdz šim uzvārdam, ir ļoti interesants un zīmju pilns ceļš. Pēc šķiršanās no pirmā vīra, meitiņai Megijai sācies īsts „rūķu periods”. Viņa visu laiku spēlējās un runājās ar rūķiem. Viņa gaidīja rūķus. Un tad Līga satika tagadējo vīru. „Kad uzzināju, ka viņa uzvārds ir Rūķis, man tā likās tāda mistiska zīme. Kad vedu viņu iepazīstināt ar Megiju, teicu meitai: „Es Tev atvedīšu īstu, dzīvu Rūķi! Kad Rūķis atbrauca un Megijai uzdevām jautājumu: „Vai tas ir tas Tavs Rūķis?” Viņa ieplestām acīm teica: „Jā!” Un nebija vairs nekādu jautājumu,” atceras Līga.
Tā nu pateicoties šim uzvārdam viņa radījusi arī sava našķa leģendu, jo bērniem vairs nav jāmelo, ka to gatavojuši un atnesuši rūķi! Tas tiešām ir rūķu rokām radīts Rūķu našķis.
Patiesībā tā rūķoties Līga gribētu arī tad, kad Rūdis jau varēs iet dārziņā vai skolā. „Negribu vairs iet un cita labā strādāt, un mēneša beigās saņemt tik, cik kāds domās, ka es esmu nopelnījusi,” saka Līga un atklāj savu kluso sapnīti: „Kad man būs daudz naudas, man gribētos uzbūvēt mazu rūķu namiņu, ar slīpu jumtiņu un kūpošu skurstenīti. Tur man noteikti būtu kāds palīgs, visi būtu rūķu tērpos, viss būtu pa rūķisko. Tur taptu Rūķu našķis, smaržotu zāļu tējas, cilvēki priecātos, atpūstos, tur visi spētu domāt tikai labas domas un vienmēr skanētu gaiši smiekli!” nedaudz piesardzīgi atklāj Līga.
