Karstais laiks datoram neskādē. Ne lasīt, ne rakstīt.
Kas vispār ir viens pats? Katrs cilvēks ir kopā ar vismaz vienu cilvēku – sevi pašu. Cilvēki ir kā vientuļas salas, kuras dažkārt “saskrienas” ar citu vientuļu salu. Tikai no tā, vai lielā un spēcīgākā sala otru momentā nenoslīcina, ir atkarīgs,vai īsāku vai mazāku brīdi salas peldēs līdzās.
Pārgudrā māte pirms daudziem gadiem teica – tu paliksi viena. Ne to vien gudru viņa teikusi. Arī to, piemēram, kad manā agrā jaunībā kaut kur pa ausu galam bija saklausījusi, ka saejos ar precētu vīrieti, viņa man skarbi noteica – ģimeni jaukt ārā nav labi. Ha. “Tā” ģimene jau nepastāv gadiem, pēc piedzīvojuma ar mani un gan jau vēl kādiem, ir sen izveidota cita ģimene. Manuprāt, ģimeni “no malas” neviens nevar izjaukt. Tam jukšanas iemeslam ir jābūt pašā ģimenē iekšā, tās vientuļās salas satikušās uz neilgu laiku.
Tas, kas pašlaik notiek šajā valstī, arī ir tāds vientuļo salu peldēšanas, izdzīvošanas laiks. Ja neviena sala nepeld, uz kuras var droši uzkāpt, mēģina ko uz laiku peldošu radīt no jauna. Sala nesanāk? Peldošs plosts īsam laikam arī noderēs. Ka tik peld virs ūdens. Visi jau nav pēdējie sū, kas paši peld ūdenim pa virsu. Kādam vajag pieturēties, atbalstīties. Laika gaitā tā var izveidoties pat draudzība. Draudzība, kas sākusies uz peldoša plosta, ne salas.
Un kas vispār ir viens? Saka – mīli vismaz vienu – sevi pašu. Tad viens šajā gadījumā nemaz nav viens, viens ir arī vienlaikus otrs. Cits viens.
Tas nav matemātikai atbilstoši? Lai nav. Bet viens nav viens.
