Vārda dienu svin: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Viena no pēdējā laika aktualitātēm- vārda maiņa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Ar ikvienu jaunu tērpu, frizūru un mīļāko piedzimst jauna sieviete…” Vairs neatceros ne šo vārdu autoru, ne grāmatu, kurā tos izlasīju, bet ik dienas simtiem cilvēku kaut ko maina savā dzīvē. Kādam tas ir jauns ģērbšanās stils, kādam jauna frizūra, bet vēl kādam dzīvesveids. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk tiek runāts par dažādu fundamentālu vērtību mainīšanu.

Vārda mainīšana pēdējā laikā ir viena no medijos apspriestākajām tēmām. Pēdējo triju gadu laikā Latvijā vidēji 160 cilvēku ik gadu izvēlas mainīt vecāku doto vārdu.

 

Cilvēka vārds un identitāte
Vārds ir viņa identitātes zīme, ko, piedzimstot, viņam piešķir viņa vecāki. Ar vecāku doto vārdu cilvēks ienāk pasaulē un arī no tās aiziet. Agrāk pēc cilvēka vārda varēja noteikt cilvēka etnisko un reliģisko piederību. Mūsdienās, globalizācijas dēļ, to izdarīt vairs nav iespējams.

Pazīstams ir viedoklis, ka cilvēka vārds ir cieši saistīts ar viņa likteni, un rakstura īpašībām, kas piemīt cilvēkam. Tiek uzskatīts, ka dodot bērnam vārdu, tālāk tiek nodota informācija, kas nāk no senčiem, no dzimtas pirmsākumiem.

Ezotērikas piekritēji, uzskata, ka cilvēka dvēsele pati izvēlas konkrētus vecākus, kas iemieso to zemes dzīvē noteiktā datumā un ar noteikto vārda vibrāciju. Līdz ar to ir jāsaprot, ka izvēlētais vārds nav nejaušs un tas iemieso apzinātu vai neapzinātu jēgu. Tādēļ jāraugās, lai mainot vārdu cilvēks nekaitētu pats sev.

Arī numeroloģijas speciālisti uzskata, ka alojas tie, kas mainot vārdu, domā mainīt savu likteni. Lai arī cilvēks nomaina vārdu, zemapziņā tas saglabājas, tāpat kā informācija, ko šis vārds nes līdzi. Mainot vārdu, iepriekšējā vārda nestā informācija tiek apaudzēta ar to, kuru nes jaunais vārds, bet tā nekur nepazūd. Arī dzimšanas reģistrā vārds netiek mainīts un saglabājas vecais. Turklāt vārds nav vienīgais, kas ietekmē cilvēka raksturu un dzīves ceļu. Liela nozīme ir arī konkrētas valsts, kurā cilvēks dzimis un audzis, kultūrai un tradīcijām, vecāku un dzimtas dzīves izpratnei, kā arī dzimšanas datiem.

Neparastākie vārdi, no kuriem to īpašnieki gribējuši atteikties
Ļoti liela loma īstā vārda izvēlē ir vecāku intuīcijai. Ne velti bieži vien jaunie vecāki saka, ka bija bērnam izvēlējušies vārdu jau pirms dzimšanas, tomēr bērnam piedzimstot, sapratuši, ka bērnam jādot tieši konkrētais vārds. Bieži vien vecāki uz savu iekšējo balsi nepaļaujas un bērna vārdu izvēlas emociju, tā brīža aizraušanās, kaut kādu savu iekšējo ambīciju vai apkārt valdošo notikumu iespaidā. Vecākiem izvēlētais vārds liekas lielisks un nes sevī līdzi, viņaprāt, simbolisku vēstījumu, bet bērns neizjūt šo vārdu kā sev piederīgu, un pieaudzis izvēlas no tā atteikties. Pēdējo gadu laikā gan sievietes, gan vīrieši ir atteikušies no neparastiem, vecāku dotiem vārdiem.

Sieviešu vārdi: Regana, Maina, Matrena, Ramsija, Galikerija, Galija, Sadbarga, Māja, Dalīte, Skaila, Aleksandrina, Korina u.c.

Vīriešu vārdi: Tatjans, Erihs, Sanits, Fahrats, Jepofredits, Jons, Mārcisaivars, Nodars, Tits, Tisi, Ihtiandrs, Diaamants, Roms, Erards u.c.

Kādos gadījumos vārdu var mainīt, bet kādos tas nav atļauts?
Vārda, tāpat kā uzvārda un tautības, maiņu reglamentē „Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums”.

Vārdu var mainīt, ja tas
– apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā.
– persona vēlas dzimšanas reģistrā ierakstītajam vārdam pievienot otru. Vārds, kurš ierakstīts pirmais, uzskatāms par pamatvārdu.
– personai mainīts dzimums.
– viens no nepilngadīgās personas vecākiem vai abi vecāki notiesāti par tīša, smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.

Vārda maiņa nav atļauta, ja
– Persona sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un sodāmība nav dzēsta.
– Personas vārda maiņas iemesls neatbilst iepriekš minētajiem iemesliem.
– Persona nav iesniegusi šī likuma 5. panta otrajā daļā minētos dokumentus: iesniegums par vārda maiņu, derīga pase vai identifikācijas karte, dzimšanas apliecība, foto, laulības apliecība, ja persona ir laulībā, bērna/u dzimšanas apliecība, ja personai ir nepilngadīgi bērni, dokuments, kas apliecina izvēlēto vārdu.

Iesniegumā par vārda maiņu ir jāpamato, kāpēc persona vēlas savu vārdu mainīt, taču tas nav jāpierāda. Visbiežāk par iemeslu vārda maiņai tiek minēts, ka vārds cilvēkam apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā. Populāri ir starptautiski lietojami vārdi. Personas, kas uzturas ārvalstīs vēlas iegūt vārdu, kuru attiecīgajā valstī sadzīvē būtu vieglāk lietot, izvairoties no garumzīmēm un mīkstinājumiem. Ir gadījumi, kad persona, reliģisku apsvērumu dēļ, vēlas otru vai pat citu vārdu, kas būtu atbilstošs viņas jaunajai konfesionālajai piederībai vai pasaules uzskatam.

Ceļš, kas noejams, lai tiktu pie jauna vārda.
1) Mainīt vārdu var ikviens Latvijas pilsonis, nepilsonis un bezvalstnieks, kas nav apmierināts ar savu patreizējo vārdu un ir sasniedzis 15 gadu vecumu. 15-18 gadus vecām personām šī procesa veiksmīgai norisei nepieciešama vecāku vai aizbildņu piekrišana.

2) Iesniegums un dokumenti par vārda maiņu jāiesniedz personīgi tuvākajā Dzimtsarakstu nodaļā. Iesniegumam jāpievieno kvīts par valsts nodevas Ls 50 apmērā apmaksu.

3) Dzimtsarakstu nodaļa izskata iesniegtos dokumentus un pieprasa nepieciešamos izrakstus no civilstāvokļa aktu reģistriem, vārda maiņas dokumentus un no Soda reģistra izrakstu par personas sodāmību.

4) Lēmumu par vārda maiņu dod Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktors. Lēmums 30 dienu laikā jāiesniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļā, kur personai tiks izsniegta jauna pase.

Atceries! Pēc vārda maiņas Tev nāksies mainīt arī autovadītāja apliecību un citus dokumentus.

 

Stāsti iz dzīves jeb „Kā es vārdu mainīju?”

Elīza
Kad piedzimu, mani nosauca par Jeļizavetu, pēc pusgada kristīja un tiku pie kristītā vārda Elīza. Vienmēr esmu zinājusi, ka man ir šāds vārds, arī draugi zināja. Laikam ap gadiem 12-13 pirmo reizi viens draugs mani nosauca par Elīzu, tad otrs, trešais u.t.t. Daudzi turpināja saukt par Lizu. Savukārt par Jeļizavetu mani sauca tikai oficiālos pasākumos. Arī visos dokumentos es biju Jeļizaveta. Pati šo vārdu tā arī nekad neesmu izjutusi kā savu, man tuvāki bija vārdi Liza vai Elīza.

Jau 16 gadu vecumā, kad varēju doties pēc savas pirmās pases, palūdzu mammai, lai painteresējas par vārda maiņu, bet tobrīd tas mums abām likās sarežģīts process, tā arī vārdu nenomainīju. Tā nu turpināju dzīvot kā Liza, bet liela daļa jauniegūto draugu, paziņu un kolēģu sauca mani par Elīzu.

Beidzot, pēc 15 gadus ilgām pārdomām, šogad jūlijā spēru izšķirošo soli un iesniedzu dokumentus par vārda maiņu. Pats maiņas process gauži vienkāršs – bankā samaksā 50 Ls, ar kvīti dodies uz Dzimtsarakstu nodaļu, uzraksti iesniegumu (oficiālā versija manā variantā skanēja apmēram tā: lūdzu atļauju nomainīt vārdu no Jeļizveta uz Elīza tāpēc, ka tagadējais vārds apgrūtina manu iekļaušanos sabiedrībā) un gaidi mēnesi, kamēr atsūta lēmumu. Protams, pēc tam jāmaina pase, autovadītāja apliecība un citi dokumenti, kur parādās vārds. Tas izmaksāja vēl papildus aptuveni 50 Ls.

Šobrīd šķiet, ka nekas jau dzīvē nav mainījies, daudzi mani joprojām sauc par Lizu, citi par Elīzu. Ir mainījies tikai oficiālajos dokumentos ierakstītais vārds. Es gan esmu lasījusi, ka ir jāpaiet aptuveni 2 gadiem, pirms vārds “nostiprinās”.
Ja kāds tiešām ļoti vēlas citu vārdu, tad uz priekšu! Tomēr, ja īstas pārliecības nav, tad labāk iepauzēt un padomāt, jo tas tomēr ir nopietns lēmums. “Dzimst” pavisam cits cilvēks. Pašai šķiet dīvaini, ka kādreiz biju J.A, bet tagad E.G. Vecās manis vairs nav – vārds cits, pēc kāzām uzvārds arī cits. Bet ceru, ka tas tikai uz labu.

 

Renāte
Tagad esmu Renāte, un kopš pašas dzimšanas mani tā arī visi sauca. Pat skolas žurnālā biju ierakstīta kā Renāte. Tikai pasē bija ierakstīts krieviskais Rinata. Nekādā ziņā neesmu nacionālistiski noskaņota, tomēr Renāte latviešu ausij skan tīkamāk. Padomju laikos dzimšanas apliecībā vecāku izvēlētais vārds tika ierakstīts nepareizi.

Pats vārda mainīšanas process bija vienkāršs un formāls. Vairs neatceros cik liela bija valsts noteiktā nodeva par vārda maiņu, bet iesniegumā rakstīju, ka vēlos mainīt vārdu, jo jaunais vārds vairāk atbilst manai tautībai, un apgrūtina manu iekļaušanos sabiedrībā.

Vārdu mainīju 16 gadu vecumā, jo ātrāk to darīt nebija atļauts. Tādēļ izveidojas nedaudz kurioza situācija. Gatavojos doties braucienā uz ārzemēm. Brauciens notika 20. maijā, bet man dzimšanas diena ir 26. maijā. Īsi pirms brauciena beidzās manas pases derīguma termiņš. Rezultātā sanāca tā, ka pase jāmaina līdz 20.maijam, bet vārdu varu mainīt tikai pēc 26. maija. Mēneša laikā divas reizes mainīju pasi: pirmo reizi pirms 20. maijā, jo bija beidzies pases derīguma termiņš, otrreiz jau pēc 26. maija, kad biju kļuvusi 16 gadus veca, un varēju oficiāli mainīt vārdu.


Jānis Džerijs Šterns

Rindiņa ar nosaukumu – Vārds – manā pasē būtiski mainījās tā ap 2006. gada nogali. Taču dzīvē tas jau bija sen noticis fakts. Teju visi, izņemot varbūt vienīgi manus vecākus, jau ilgstoši dēvēja mani par Džeriju, kas bija krietni senāk radies kā literārs un arīdzan citu sfēru pseidonīms. Es tikai to beidzot padarīju par manu oficiālo vārdu. Darīju to tāpēc, lai varētu savu atpazīstamību radošajā dzīvē, savienot ar ikdienu. Džerijs, bez šaubām ir pietiekami rets vārds, lai to būtu krietni grūtāk aizmirst kā vienu no 60000 Jāņiem. Tomēr saglabāju arī iepriekšējo vārdu. Tā bija cieņas zīme gan vecāku izvēlei, gan faktam, ka pats biju 20 gadu vecumā ar šo vārdu kristījos baznīcā.

Savu lomu nospēlēja arī ziņkārība – gribēju zināt, vai vispār tāds joks izdosies, un kāds man ļaus mainīt vārdu. Turklāt uz tādu, kas latviešu ausij ir svešāds. Izpētīju pieejamo informāciju internetā, attiecīgo likumu un pašvaldības iestāžu noteikumus, apbruņojos ar iepriekš sagatavotu dokumentu klāstu un devos uz dzimtsarakstu nodaļu. Vairs gan īsti neatceros, ko tieši biju sagatavojis, taču toreiz izrādījās, ka esmu vienlaikus gan pārcenties, gan arī kaut ko piemirsis. Katrā ziņā, inspektore, kas mani pieņēma, bija ar šo centību ļoti apmierināta un tāpēc sevišķi neiztaujāja mani par izvēlēto vārdu. Vajadzēja tikai uz vietas aizpildīt šādas tādas anketas, kuras vēlāk pārbaudot, inspektori varēja pārliecināties, ka ar vārda maiņu nemēģinu aizbēgt no kriminālām, finansiālām vai militārām saistībām. Taču tolaik likums nedaudz atšķīrās no tā, kas tagad regulē vārda maiņu. Tāpēc mans piedzīvojums ar to vēl tikai sākās. Ja nemaldos, šobrīd ir spēkā sistēma, ka vārda maiņai pietiek tikai ar šo pirmo iesniegumu, bet visus nepieciešamos papildus dokumentus iestāde apkopo pati. Toreiz tā nebija. Lielu daļu darba vajadzēja paveikt pašam, un tas nebija viegli. Valsts iestāžu darba laiki nesakrita ar laiku, kad pats biju brīvs, protams, bija citi birokrātiski šķēršļi. Piemēram, dodoties pēc izziņas par dzīvesvietu, saņēmu iespēju izvēlēties – vai nu varu dabūt to uzreiz, bet jāmaksā astoņi lati, vai arī varu dabūt par velti, bet tad jānāk pēc dažām dienām. Izvēlējos otro variantu, kas savukārt aizkavēja procesu. Kopā man viss process aizņēma nedaudz vairāk par divām nedēļām, neskaitot vēl papildlaiku, kas bija nepieciešams jaunas pases saņemšanai. Izmaksas kopā sastādīja 26 latus tiešā veidā (20 lati nodoklis par vārda maiņu, 5 lati par jaunu pasi, 1 lats par dzimšanas apliecību), plus transporta un tamlīdzīgie izdevumi.

Vai kaut kas mainījies manā dzīvē pēc jaunā vārda iegūšanas? Nevarētu tā teikt, jo, kā jau teicu, par Džeriju tiku saukts jau vairākus gadus pirms vārda maiņas. Protams, bija interesanti laiku pa laikam cilvēkus pārsteigt ar šādu ierakstu pasē. Tomēr šāds solis atnesa arī zināmas grūtības – atpazīstamībai ir savas melnās puses. Piedevām, ko es nebiju īsti gaidījis – parādījās arī nomelnošanas elementi. Piemēram, vēl pirms pāris gadiem, publicējot dažus rakstus par sabiedrības politiskās līdzdalības tēmām, saņēmu komentārus par to, ka esmu nez kādu dienestu nopirkts aģents no Izraēlas, kurš tagad te mācot latviešus, kā dzīvot, utml. Tāpēc tagad, publicējot nopietnākus rakstus portālos, parakstos tomēr ar abiem vārdiem.

Taču kopumā tie ir nieki, esmu ar savu vārdu gluži apmierināts. Tikai nedaudz žēl, ka tagad ir jāgudro jaunas iesaukas un pseidonīmi.

 

 

Dalīties.

4 komentāru

  1. Renātes gadījums ir "klasisks" – padomju laikos dzimtsarakstu nodaļas speciāli izkropļoja vecāku izvēlētos vārdus, lai tie izklaisītos krieviskāki. <br>Par Džeriju gribās mazliet pasmaidīt, jo tas ir mana suņa vārds 😀

  2. Gunta Leona on

    dove – par to speciālo kropļošanu man gribas pasmaidīt. Pašiem vecākiem jāskatās, jāatbild par sava bērna vārdu. Vai tad bērnu reģistrējot izdomā, ka viņš būs Stīvs Gulbis vai Stīvs Gailis, vai meitu visu laiku sauks par Gonoreju?

  3. Man kādreiz bija divi vārdi. Kad palika 16 gadu, mamma gribēja, lai no tēva uzvārda pāreju viņējā un pie reizes atsakos no otra vārda. Manā gadījumā es vēl biju par jaunu, lai saprastu, vai tiešām to vēlos, tāpēc pakļāvos tam, ko teica mamma. Tagad ir pagājuši vairāki gadi. Mani radi kopš mazotnes sauc mani par Madaru, taču visi draugi un vīra radi mani sauc tajā otrā vārdā, kura man vairs nav. Es nožēloju, ka atteicos no otra vārda, tāpēc iesaku kārtīgi pārdomāt vārda maiņu, lai vēlāk nav jānožēlo.

Atstāt Ziņu