Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Vērtējam E.Gilbertas ‘Ēd.Lūdzies.Mīli’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

“Šoreiz jāpaņem kaut kas svaigs!” – pēc pievēršanās klasikai nolēmām grāmatu klubiņā vasaras izskaņā nodoties izslavētajam un populārajam Elizabetes Gilbertas romānam ‘Ēd, lūdzies, mīli’. Turklāt tikko klajā bija laists viņas grāmatas turpinājums- ‘Saistības’, tād”el tā šķtia laba izvēle- lasīt abas grāmatas uzreiz.
Tomēr izvēloties lasīt nesen izdotu grāmatu, turklāt bestselleru, jārēķinās ar vienu- bibliotēkās to teju neiespējami dabūt. Tā nu mums nācās samierināties vien ar pirmās grāmatas izlasīšanu, atliekot ‘Saistības’ uz laiku, kad to izdosies sadabūt.

Lūk, dažu grāmatu klubiņa ‘Ar grāmatu azotē’ dalībnieču pārdomas par E.Gilbertes autobiogrāfisko romānu ‘Ēd, lūdzies, mīli.’

Inese Kušķe: Elizabetes Gilbertas autobiogrāfiskais romāns „Ēd, lūdzies, mīli” pirmajā brīdī šķiet tipiski amerikāniska grāmata, jo galvenā varone pēc smagas šķiršanās prāvas apmeklē psihoterapeitu, lieto antidepresantus, mēģina līdzsvarot sevi un, protams, romāna beigās sastop savu liktenīgo vīrieti. Tomēr autore pārsteidz mūs ar nepārprotamu amerikānisko tradīciju laušanu: lai gan viņa mīl vīru, pilsoniskais sapnis par nodrošinātas ģimenes idilli lielā mājā tiek upurēts savas garīgās izaugsmes dēļ; viņa iegrimst itāļu valodas un kulinārijas burvības gaisotnē, harmonizē sevi, praktizējot jogu Indijā, atklāj citādas pasaules uztveres šķautnes Bali salā.

Man patīkamu šī romāna lasīšanu padarīja Gilbertas labā humora izjūta, kā arī valodniecisku un vēsturisku faktu iesaistīšana tekstā. Netraucēja pat tas, ka romānam ir stilistiski atšķirīgs dalījums 3 daļās, ko simbolizē jau pats darba nosaukums.

Toties Raiena Mērfija filma „Ēd, lūdzies, mīli”, kas uzņemta pēc šī romāna motīviem, izraisīja vilšanos. Tajā pazaudēts Gilbertas stilam raksturīgais humors, samezgloto attiecību ar vīriešiem skaidrojuma dziļums, un to visu nespēj atsvērt pat atsevišķi krāšņie Itālijas vai Bali dabasskati. Filma ir pilna klišejām, piemēram, par liktenīgo vīrieti kļūst tieši tas, kurš ar mašīnu notriec Džūlijas Robertsas atveidoto varoni no velosipēda. Elizabete Gilberta romānā izvairās mūs „aplaimot” ar šādām banalitātēm, ko savukārt nekautrējas izmantot filmas režisors.

Lasot šīs amerikānietes grāmatu, es neatklāju sev daudz jauna un noderīga, taču ievēroju dažas interesantas idejas. Piemēram, kāda Lizas itāļu drauga apgalvojumu – katrai pilsētai, arī cilvēkam ir savs vārds. Vārds, kurš izsaka pilsētas vai cilvēka būtību. Romai šis vārds esot SEKSS, Vatikānam – VARA, Ņujorkai – SASNIEGT. Kurš vārds izsaka Rīgas būtību? Kurš – manējo, kurš – tavējo?..


Iveta Blaune:
Biju redzējusi filmu jau kādu laiciņu atpakaļ, tādēļ sižets man nebija svešs. Bet grāmatu ir vērts izlasīt tieši lielisko aprakstu dēļ.
Tā sastāv no 3 daļām – Itālija, Indija, Indonēzija. Daļas savā starpā atšķiras pat ļoti, ar noskaņu un valodu, un katrs var sev atrast atbilstošāko.

Grāmatas varone ir ļoti spēcīga personība, tiek nedaudz apspēlētas arī feminisma idejas, tās jau vienmēr uzrunā sievietes visur pasaulē. Protams, jāņem vērā, ka Gilberte, rakstot šo darbu, jau bija plaši pazīstama rakstniece un žurnāliste, publicējusies tādos izdevumos, kā GQ, The New York Times Magazine, Allure, Esquire. Viņa nav ceļotāja – iesācēja, bet ir daudz redzējusi un iepazinusi.

Tad nu sākšu ar pozitīvo. Man ļoti patika Itālijas daļa. Ja ir plānots ceļot uz šo lielisko valsti, iesaku izlasīt pirms brauciena, lai iedvesmotos un sajustu, ko no Itālijas var sagaidīt. Jo aprakstīts ir ideāli, ar visām smaržām, garšām un sajūtām. Protams, tikai retais no mums varētu atļauties 3 mēnešus bezbēdīgi nodzīvot, īrējot mājokli pašā Romas centrā, praktiski ekskluzīvā vietā, turklāt vēl vairākas reizes dienā baudīt maltītes Romas restorānos un kafejnīcās. Par pliku kafiju vien taču nākas šķirties no pāris eiro.. Var saprast, ka avansa maksājums par plānoto grāmatu autorei ir bijis dāsns :). Katrā ziņā viņai izdevās mani ieinteresēt un es noteikti apmeklētu viņas ieteiktos objektus, ja man būtu jāplāno ceļojums uz Romu.

Neaprakstīšu pārējās divas daļas, mani tās tik ļoti neuzrunāja, bet bija interesanti sekot līdzi autores dienām un nedienām.

Kopumā mans viedoklis ir, ka grāmata ir aizraujoša, var saprast, kādēļ tā iekaroja tādu popularitāti visā pasaulē, jo vidusmēra cilvēks jau nekad neizrausies no sava ikdienas darbs-mājas-ja vēl bērni-kredīti-utt. loka. Tādēļ sievietes var lasīt un sapņot, kā viņas pašas tur brauktu, un to visu redzētu un piedzīvotu.

Daudz asprātīgu detaļu tika pazaudētas tulkojumā, kurš pašā pirmajā daļā (pirms ceļojuma) ir neveikls, praktiski neviens joks nav izdzīvojis, līdz ar to zūd humora dzirksts un spirgtums valodā. Tālāk jau ir labāk, tulkotāja iestrādājusies un atradusi vajadzīgo noskaņu.

Par autores pārdzīvojumiem šoreiz laikam negribētos analizēt. Šaubas, šķiršanās, aizvainojums, pieradums, pārmaiņas, sevis meklējumi.. vesela buķete, katrs jau kaut ko var attiecināt uz sevi.

Katrā ziņā, tas, ko es pati priekš sevis formulēju – ir ļoti smagi, ja tu esi kopā ar kādu 7 gadus un tas otrs pēkšņi konstatē, ka nemaz nezina, kas viņš ir un ko no dzīves vēlās. Un cilvēks vienkārši aiziet meklēt sevi. Vai nebūtu labi, ja mēs jau 20 gados zinātu atbildes uz šiem jautājumiem? 


Līga Rozentāle:
Man jāatzīstas – kad klubiņā izvēlējāmies lasīt tieši šo grāmatu, es nedaudz saraucu degunu. Lai gan nebiju ne to iepriekš lasījusi, ne redzējusi filmu. Grāmatas anotācija un filmas treilerītis mani vienkārši neuzrunāja un pat šķita nedaudz banāls, tipisks amerikāņu gabals.

Grāmatas sākuma daļa patiešām nebija daudzsološa- lasījās grūti un nekādi nespēju just galvenajai varonei (Lizai) līdzi. Par viņas šķiršanos no vīra, dēku ar jaunāku puisi un depresiju lasīju kā vērotāja no malas.

Tomēr brīdī, kad galvenā varone dodas sevis meklēšanas ceļojumā, parādījās autores talants aprakstīt svešās zemes, vietas un cilvēkus, kas tur dzīvo, arī manī atmodās interese. Grāmatas lielais pluss ir autores spēja uzburt sajūtu par valsti, kurā viņa tajā brīdī dzīvo. Tās bija trīs- Itālija, Indija un Bali. Dzīva valoda, sadzīves ainiņas, trāpīgie vērojumi par vietējo kultūru (piemēram, kā itāļu vīrieši pēc futbola mača dodas nevis uz bāriem, bet eklēru bodītēm).

Katrā no trim valstīm, Liza pievēršas kādai kaislībai. Itālijā tās, protams, ir garšas baudas un itāļu valoda. Indijā- meditācija un garīgā izaugsme. Bali- mīlestība. Katra no šīm daļām ir kā atsevišķs stāsts, un katra lasītāja droši vien tās izjūt atšķirīgi. Man pašai tuvākā daļa bija Indija. Lai gan neesmu liela meditācijas un jogas piekopēja, mani uzrunāja veids, kā autore bija aprakstījusi savu iekšējo cīņu pati ar saviem aizspriedumiem, aizliegumiem un emocijām un kā viņa nonāk līdz secinājumiem un iegūst miera sajūtu. Pati nesen biju izgājusi kam līdzīgam cauri, šķetinot kādu problēmu un meklējot tās sakni pati sevī. Tādēļ lasot Indijas daļu, varēju vien māt ar galvu un smaidīt- „jā, jā, tā ir! Re, kā, arī tu tā domā!”

Kopumā- grāmatu iesaku izlasīt, gan jau katra atradīs tajā ko savu- vai nu tas būs prieks par brīnišķīgajiem vietu aprakstiem, dzirksteļojošo humoru, vai atziņas par garīgajiem meklējumiem, bet varbūt kādai- alkas pēc mīlestības piepildījuma.

Vēl vien praktiska piezīme- latviešu valodā šī grāmata ir ļoti bieza un neparocīga. Oriģinālvalodā grāmata ir kompaktāka un līdz ar to arī ērtāk lasāma.

Līga Ozoliņa: Elizabetes Gilbertas „Ēd, lūdzies, mīli” ņēmu rokās ar lielu interesi, jo tomēr salīdzinoši īsā laikā tā kļuva par vispasaules bestselleru un biju dzirdējusi daudz pozitīvu atsauksmju. Grāmatu izlasīju ar interesi, tomēr nespēju īsti identificēties ar grāmatas galveno varoni, kā rezultātā jutos vairāk kā vērotāja no malas. Pieļauju, ka, lasot šo grāmatu dažādos dzīves brīžos, atklāsmes, ko tā sniedz, noteikti būs atšķirīgas un arī emocionālā piesaiste stāstam būs dažāda.

Man patika, ka grāmatas valoda ir ļoti dzīva, izmantoti trāpīgi salīdzinājumi autores sajūtām un vērojumiem. Sižets – autobiogrāfisks (lai gan dažbrīd nodomāju, vai tiešām tā notika) un informatīvi izglītojošs vismaz man, cilvēkam, kas nav bijis Indijā, Indonēzijā un nav uz tu ar jogu un dažādiem šīs dzīves filozofijas (dzīvesveida) detaļām. 

Mani ļoti uzrunāja grāmatas dalījums 108 japa malas jeb 36 stāstiņos par katru no trīs I (Itāliju, Indiju, Indonēziju). Šķita ļoti interesanti, ka katrai valstij, kurā galvenā varone viesojās, lietotā valoda bija atšķirīga. Itālijai tā bija karstasinīgāka, trāpīgāka, asāka, provokatīvāka, savukārt Indijas posmā tā šķita vijīgāka, mierīgāka, harmoniskāka, bet Indonēzijas posma valodā bija jūtama ļaušanās. No visiem posmiem man vislabāk patika Itālijas daļa, jo pilnīgi izjutu itāļu temperamentu, dzīves uztveri, sajutu kafijas smaržu, redzēju saldējuma stendu, sajutu  katras apciemotās Itālijas pilsētas auru.

Esmu redzējusi arī pēc šīs grāmatas motīviem tapušo filmu un jāsaka, ka centrālā stīga – sevis meklējumi, tajā ir attainoti. Pēc grāmatas izlasīšanas gan jāsecina, ka filmā grāmatas saturs atspoguļots ļoti fragmentāri ar atšķirīgi izvēlētiem uzsvariem.

Dalīties.

2 komentāru

  1. Es tagad sāku lasīt un jāatzīst, ka mani nespēj aizraut. esmu ļoti vīlusies 🙁 nu mēģināšu vēl palasīt – man priekšā ir itālijas daļa – varbūt kaut kas vēl mainīsies, bet vispār – nav tas, ko es biju gaidījusi. ažiotāža jau bija sacelta milzīga, bet nu grāmata galīgi nav manā gaumē. es biju gaidījusi kaut ko sadzīviskāku, sex un lielpilsēta stilā.

  2. …šī grāmata ir jālasa oriģinālvalodā – daudz labāka par tulkojumu! Silti iesaku tām, kas pārvalda angļu valodu!

Atstāt Ziņu